Kurši

Latvijas
Latvijas vēsture
Senākās kultūras
	Akmens laikmets, Senie balti, Bronzas laikmets, Dzelzs laikmets
Senlatvijas valstis un zemes
	Kursa, Zemgale, Jersika, Koknese
	Līvu zemes, Idumeja, Tālava, Atzele
	Lotigola, Sēlija
Kristietības ienākšana
	Senlatvijas tautu kristianizēšana
	Livonijas krusta kari, Zobenbrāļu ordenis
Livonija
	Rīgas arhibīskapija, Livonijas ordenis, Livonijas Konfederācija
	Kurzemes bīskapija, Sēlijas bīskapija, Zemgales bīskapija
Jaunie laiki
	Livonijas karš, Livonijas un Lietuvas reālūnija, Pārdaugavas Livonijas hercogiste
	Kurzemes un Zemgales hercogiste, Kurzemes hercogistes kolonijas
	Rīgas brīvpilsēta, Piltenes apgabals, Inflantijas vaivadija
	Poļu-zviedru karš, Zviedru Livonija, Lielais Ziemeļu karš
	Rīgas guberņa, Rīgas vietniecība, Polockas vietniecība
	Kurzemes guberņa, Livonijas guberņa, Vitebskas guberņa
Jaunākie laiki
	Brāļu draudze, Pirmā atmoda, Jaunlatviešu kustība
	Jaunā strāva, 1905. gada revolūcija
	Pirmais pasaules karš, Bēgļi, Latviešu strēlnieki, Oberosts, 1917. gada revolūcija
Latvijas valsts izveide un okupācija
	Latviešu pagaidu nacionālā padome, Pirmais Latgales latviešu kongress, Apvienotā Baltijas hercogiste
	Latvijas brīvības cīņas, Padomju Latvija
	Satversmes sapulce, Parlamentārās republikas laiks, Ulmaņa diktatūra
	Vācbaltiešu izceļošana, Savstarpējās palīdzības pakts ar PSRS, PSRS okupācija, Vācu okupācija, Latvijas ģenerālapgabals, Latvijas PSR
Mūsdienu Latvija
	Dziesmotā revolūcija, Latvijas Tautas fronte, Neatkarības atjaunošanas deklarācija, Barikāžu laiks
	Iestāšanās Eiropas Savienībā, 2008. gada finanšu krīze
Hronoloģija
Nozīmīgākie tiesību akti Latvijas vēsturē
	Latvijas portāls; s; d; l;

Kurši (lietuviešu: kuršiai), agrāk arī kūri (latīņu: chori, curones), bija baltu cilts, kas ieplūda latviešu un lietuviešu tautās. Pirms Ziemeļu krusta karu sākuma kurši apdzīvoja mūsdienu Kurzemes lielāko daļu, kur izveidojās Kursa, un Lietuvas ziemeļrietumus, kur tie vēlāk saplūda ar žemaišiem.^[1] 10. gadsimtā, iekarojot Kurzemes pussalas ziemeļus, kurši pakļāva tur dzīvojošos Baltijas somus.

Vēsture

Senajos un viduslaikos kurši bija pazīstami kā drosmīgi jūrasbraucēji un kareivji. Kuršu kuģi sauca par kurēnu. Kurši bija iesaistīti daudzos karos un aliansēs ar zviedru, dāņu un islandiešu vikingiem. Senie avoti, tostarp Rimberta „Svētā Anskara dzīve”, Latviešu Indriķa hronika, Livonijas Atskaņu hronika, Egila sāgas un Sakša Gramatiķa „Dāņu darbi”, apraksta kuršus kā jūrasbraucējus un kareivjus.^[2]^[3]^[4]^[5]^[6]

Ap 1080. gadu hronists Brēmenes Ādams par kuršiem rakstījis:

"... vēl tālāk ir citas salas, kas pakļautas zviedru virskundzībai. Vislielākā no tām saucas par Kurzemi (Churland), tā atrodas astoņu dienu ceļojuma attālumā. Tās iedzīvotāji ir ļoti nežēlīgi, un visas citas ciltis no tiem vairās, jo tie pārāk nodevušies elku dievībai. Tur ir ļoti daudz zelta un vislabākie zirgi. Visas viņu mājas ir pilnas ar priesteriem, pareģiem un burvjiem, [kuri pat ietērpti mūku apģērbā]. No visas pasaules tur nāk prasīt atbildes, visvairāk no Spānijas un Grieķijas. Esam pārliecināti, ka tā sala, kas minēta “Sv. Ansgara dzīvē”, pieder kuršiem un maksā šai laikā meslus zviedriem. Tagad tur uzcelta baznīca ar kāda tirgotāja pūlēm, kuru uz to pamudināja dāņu ķēniņa daudzās dāvanas. Pats ķēniņš, kas priekā un uzticībā paļaujas Dievam, visu to man pastāstīja."^[7]^[8]

Kuršu (CVRETES) apdzīvotā teritorija Livonijas kara laikā

Vēl tagad daudzās vietās Eiropā, gar Baltijas jūras piekrasti, sastopami vietvārdi un ielu nosaukumi, kas saistās ar kuršiem. Snorri Sturlusona ap 1225. gadu sarakstītajā „Heimskringla” minēts, ka dāņi lūdzās: „Dievs, sargi mūs no kuršiem!” Iespējams, arī kurši bija starp pagāniem, kas 1187. gada augustā uzbruka un nopostīja Svēlandes pirmo galvaspilsētu Sigtunu un nogalināja Upsālas bīskapu Johannu.^[9]

Kuršu pilskalni bija izvietoti vairākus kilometrus iekšzemē, lai nodrošinātu aizsardzību iebrukumiem no jūras puses un parasti atradās to upju krastos, kas nodrošināja piekrastes un iekšzemes tirdzniecību.

13. gadsimtā kurši cīnījās Livonijas krusta karos, veidojot aliansi ar zemgaļiem un kopīgi uzbrūkot Rīgai 1228. gadā. Līdz 13. gadsimta vidum kuršu armija sastāvēja no viegli bruņotiem kareivjiem, kas cīnījās ar šķēpiem, vairogiem, cīņas nažiem un cirvjiem, kā arī šāvējiem un smagi bruņotiem karavīriem ar zobenu, bruņukreklu, vairogu un platmalu cirvi.

1230. un 1253. gadu Kursas dalīšanas līgumos minētas piecas kuršu valstis.

Lamekina valsts, kas dalījās Ventavā (Wynda), Bandavā ar centru Kuldīgā, Piemarē, kurā atradās Jūrpils (Saeborg);
Zeme starp Skrundu un Zemgali (terra inter Scrunden et Semigalliam);
Duvzare ar centru Impiltes pilskalnā;
Ceklis (Ceclis) ar centru Apūlē;
Megava (Megowe) un Pilsāts.

Kurši bija viena no pēdējām baltu tautām, kas pieņēma kristietību. Vienkāršajā tautā pagānu rituāli notika līdz pat 19. gadsimtam.

Etnonīms

Kurzemes iedzīvotāju tērps 1747. gada kartes attēlā

Dižciltīga kurša nama rekonstrukcija Lielvārdē

Kuršu un prūšu etnonīmi, iespējams, nav cēlušies no hidronīmiem. Baltists Volfgangs Šmids ierosina etimoloģiskos sastatījumus ar latīņu currene, cursus, cursarius un itāļu corsaro. Sakne kurš < kurs (s > š pēc r). Šī interesantā hipotēze tiek pamatota ar ziņām par kuršu izveicību uz jūras un uzbrukumiem krasta apmetnēm. Tādējādi kurši apzīmētu Baltijas jūras pirātus gluži kā cursarius Vidusjūras. To apstiprina deverbālas izcelsmes lietvārdi, kas vēl atrodami lietuviešu valodas izloksnēs, piemēram, žemaišu kuršas 'āķis, ķeksis': liet. kúrti 'celt; kurt', latv. kurt 'aizdedzināt'. Iespējams, ka kuršu nosaukuma attīstība bijusi mazliet citādāka, gan joprojām par pamatu ņemot latīņu vārdu cursāre (braukāt šurpu turpu). Tādējādi senākais kuršu nosaukums latīņu valodā varēja būt cursārae vai corsārae (korsāri — tie, kas braukā šurpu turpu), vēlāk vārds saīsināts līdz cursae/corsae. Latviskojot latīņu vārdu, tika iegūts vārds kursai, kas arī uzskatāms par senāko kuršu tautas nosaukumu latviešu/kuršu valodā, kā pēdas joprojām ir saglabājušas daudzos vietvārdos un uzvārdos kā Kursīši, kursenieki utt. Tā kā kuršiem bija cieši sakari ar zviedriem, zviedru valodas ietekmē vārds mainīts uz kuršai, jo zviedri burtkopu rs izrunā kā rš. Šis vārds arī aizgūts lietuviešu valodā un likts par pamatu latviešu formai kurši. Tā kā kuršiem blakus dzīvoja lībieši, tad lībiešu valodas iespaidā radās otra forma kūr(a)i, no kā arī iespējams Kurzemes nosaukums — Kūr(u)-zeme vai Kurs(u)-zeme un latīņu vārdi cūrōnes (kurši, kūri) un Cūrlandia (Kurzeme), no kā arī angliskie nosaukumi Curonian (kuršu-) un Curland (Kurzeme). Tāpat kā līviem, letiem u.c. arī kuršiem bija savi pašnosaukumi, un maz ticams, ka tas būtu cēlies tik sarežģītā veidā.^{[nepieciešama atsauce]}

Zviedru sāgās kurši pieminēti kā Cori un Chori.

Valoda

Pamatraksts: Kuršu valoda

Kuršu valoda bija baltu valoda, kas izzuda 15.—16. gadsimtā.^[10] Kuršu valodā atrodamas dažas leksikas īpatnības, kas tai kopīgas tikai ar prūšu valodu, tāpēc mūsdienās pastāv uzskats, ka kuršu valoda ir viens no baltu perifērajiem dialektiem, kas piederējis rietumbaltu grupai.^[11] Pateicoties ilgstošajiem sakariem ar kaimiņiem, kuršu valoda kļuvusi tuvāka austrumbaltiem. Vēlāk latviešu un lietuviešu valodas asimilēja kuršu valodu, bet liecības par kuršu valodu saglabājušās latviešu valodā un nedaudz arī žemaišu izloksnēs.

Raksturīga kuršu vietvārdu īpatnība ir izskaņa -s, -us, vai -is, kā piemēram vietvārdos Pilsāts, Impiltis, Saldus, Mosedis, Skoudas (Skoda), Grobins (tagadējā Grobiņa), Anbotens (Embūte), iespējams, arī Tukums, Cēsis (kā Kurzemes vendu dibināta vieta).

Kuršu kāpu iedzīvotāji kursinieki runāja īpašā kuršu kāpu dialektā. Kursenieki, sākot ar 16. gadsimtu, izceļoja no Latvijas laikā, kad Kurzemes hercogs bija Prūsijas hercogam ieķīlājis Grobiņas apriņķi. Viņu valoda ir izveidojusies, senajai kuršu valodai sajaucoties ar latviešu valodu, un tajā saskatāma spēcīga lietuviešu un vācu valodas ietekme.

Fiziskais tips

Maz ziņu par 9.—12. gadsimta kuršu antropoloģisko tipu, jo šajā laikā kā galvenais apbedīšanas veids kuršu apdzīvotajā teritorijā bija nostiprinājusies kremācija. Pēc vēlākiem datiem antropologi pieņem, ka kuršiem varētu būt mezokrāns eiropeīdais antropoloģiskais tips ar vidēji platu seju. Šāds pats antropoloģiskais tips novērojams daļai latgaļu un citiem austrumbaltiem, kuri dzīvojuši Daugavas un Dņepras augštecē, tagadējos Vitebskas, Tveras un Smoļenskas apgabalos.

Kuršu zemes 13. gadsimtā

Bandava jeb Bandowe (tagad daļēji Dienvidkurzemes novads, Kuldīgas novads)
Duvzare jeb Powsare (tagad daļēji Dienvidkurzemes novads un pierobežas zemes Lietuvā)
Ceklis jeb Ceclis (tagad Žemaitijas zemes uz rietumiem no Ventas upes)
Megava jeb Megowa (tagad Palangas apkārtne)
Piemare jeb Bihavelanc (tagad Dienvidkurzemes novads)
Pilsāts jeb Pilsaten (tagad Klaipēdas apkārtne)
Vanema jeb Wanneman (tagad Talsu novads, daļēji Ventspils novads, Tukuma novads)
Ventava jeb Wende (tagad Ventspils novads, daļēji Kuldīgas novads)
Zeme starp Skrundu un Zemgali (tagad Saldus novads)

Skatīt arī

Atsauces un piezīmes

↑ Kursa, Kurzeme latviešu klasiskajās tautu lietās Arhivēts 2011. gada 8. oktobrī, Wayback Machine vietnē. (latviski)
↑ «Kultūra Latvijas teritorijā aizvēstures periodā». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012-04-02.
↑ Rimbert. Vita Ansgarii.
↑ Livländische Reimchronik.
↑ Egils Saga.
↑ Saxo Grammaticus. Gesta Danorum.
↑ «Gesta Hammaburgensis Ecclesiae Pontificum.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 17. martā. Skatīts: 2013. gada 21. aprīlī.
↑ Gesta Hammaburgensis Ecclesiae Pontificum. DESCRIPTIO INSULARUM AQUILONIS. Capitulum 16. Arhivēts 2007. gada 23. decembrī, Wayback Machine vietnē.: Sunt et aliae interius, quae subiacent imperio Sueonum, quarum vel maxima est illa quae Churland dicitur; iter habet octo dierum; gens crudelissima propter nimium ydolatriae cultum fugitur ab omnibus; aurum ibi plurimum, equi optimi. Divinis, auguribus atque nigromanticis omnes domus plenae sunt, qui etiam vestitu monachico induti sunt. A toto orbe ibi responsa petuntur, maxime ab Hispanis et Graecis. Hanc insulam credimus in Vita sancti Ansgarii Chori nominatam, quam tunc Sueones tributo subiecerunt. Una ibi nunc facta est ecclesia cuiusdam studio negotiatoris, quem rex Danorum multis ad hoc illexit muneribus. Ipse rex gaudens in Domino recitavit mihi hanc cantilenam. (latīniski)
↑ Kurši — sirotāji, tirgotāji vai vikingi Andris Šnē, Diena, 2008. gada 4. aprīlis (latviski)
↑ Akadēmiskā terminu datubāze — kuršu valoda (latviski)
↑ Kad vecie kurši ne tikai dziedāja^{[novecojusi saite]} (latviski)

Literatūra

Jānis Asaris „Kurši senatnē = Couronians in antiquity”. — Latvijas Nacionālais Vēstures Muzejs, Rīga 2008. ISBN 9984747174
Benno Ābers „Kuršu brīvības grāmata”. — Senatne un Māksla № 4, 1937.

Ārējās saites

Kurši — sirotāji, tirgotāji vai vikingi Andris Šnē, Diena, 2008. gada 4. aprīlis (latviski)
Šnē Andris. Senlatvijas valstiskums: vai viens no mītiem?
Tritone Studio dokumentālā īsfilma par kuršiem (latviski)/(angliski)
Beāte Szillis-Kappelhoff. Die Kuren. Etnogrāfisks raksts par kuršiem Duvzares, Ceklis, Megavas, Pilsāts, Lamotinas zemēs (vāciski)
Grupas "Skyforger" videoklips "Kurši"

Šis ar vēsturi saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.

[1] Kursa, Kurzeme latviešu klasiskajās tautu lietās Arhivēts 2011. gada 8. oktobrī, Wayback Machine vietnē. (latviski)

[2] «Kultūra Latvijas teritorijā aizvēstures periodā». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012-04-02.

[3] Rimbert. Vita Ansgarii.

[4] Livländische Reimchronik.

[5] Egils Saga.

[6] Saxo Grammaticus. Gesta Danorum.

[7] «Gesta Hammaburgensis Ecclesiae Pontificum.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 17. martā. Skatīts: 2013. gada 21. aprīlī.

[8] Gesta Hammaburgensis Ecclesiae Pontificum. DESCRIPTIO INSULARUM AQUILONIS. Capitulum 16. Arhivēts 2007. gada 23. decembrī, Wayback Machine vietnē.: Sunt et aliae interius, quae subiacent imperio Sueonum, quarum vel maxima est illa quae Churland dicitur; iter habet octo dierum; gens crudelissima propter nimium ydolatriae cultum fugitur ab omnibus; aurum ibi plurimum, equi optimi. Divinis, auguribus atque nigromanticis omnes domus plenae sunt, qui etiam vestitu monachico induti sunt. A toto orbe ibi responsa petuntur, maxime ab Hispanis et Graecis. Hanc insulam credimus in Vita sancti Ansgarii Chori nominatam, quam tunc Sueones tributo subiecerunt. Una ibi nunc facta est ecclesia cuiusdam studio negotiatoris, quem rex Danorum multis ad hoc illexit muneribus. Ipse rex gaudens in Domino recitavit mihi hanc cantilenam. (latīniski)

[9] Kurši — sirotāji, tirgotāji vai vikingi Andris Šnē, Diena, 2008. gada 4. aprīlis (latviski)

[10] Akadēmiskā terminu datubāze — kuršu valoda (latviski)

[11] Kad vecie kurši ne tikai dziedāja^{[novecojusi saite]} (latviski)

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]

[6]

[7]

[8]

[9]

[10]

[11]