Tālava
Tālava (latīņu: Tholowa, latgaliešu: Tuolova) bija seno letgaļu jeb letu zeme mūsdienu Ziemeļlatgales un Ziemeļvidzemes teritorijās. Tai cauri gāja svarīgais Gaujas tirdzniecības ceļš no līvu zemēm uz Ugaunijas un Pleskavas zemēm. Indriķa hronikas tekstā Tālavas teritorija bieži apzīmēta kā „Letu zeme” (terra Lettorum), jo šo teritoriju apdzīvoja latgaļi.
| |||||||||||||||||||||||||||||||
Tālavas teritorija
labot šo sadaļu
Par Tālavas zemes teritoriju vēsta vairāki teksti — Indriķa hronika un dokuments par Tālavas dalīšanu 1224. gadā. No Indriķa hronikas var secināt, ka pie Tālavas piederēja Imeras zeme ar Beverīnas pili, kurā līdz 1211. gadam valdīja valdnieks Tālivaldis. No Tālavas dalīšanas līguma noprotams, ka 1224. gadā līdztekus pastāvēja divas letu zemes — Tālavas zeme (terra, quae Tolowa dicitur) un Agzeles zeme (terra, quae Agzele dicitur). Tālavā bija atsevišķi pilsnovadi, ko agrāk pārvaldīja Tālivalža dēli Rameka, Drivinalds, Varibuls, kā arī Varigribs un Meluks, no kuriem 1224. gadā pieminēta vienīgi viņa dēla un mantinieka Ramekas zeme ar Trikātas pili, Burtniekiem un Vijciemu. Tāpat no dalāmās grāmatas noprotams, ka Tālavā ietilpa arī Smiltene, Dzērbene, Piebalga, Gulbene, un ar Tālavu bija saistītas arī Gaujiena (jeb Atzele), Bērzpils, Ābelenes un Abrenes novadi.
Pleskavas ezeru vietējie iedzīvotāji sauc par Talabas ezeru[1] un arī Izborskas (celts 862) cietoksnim ir Tālavas tornis un Tālavas ieejas vārti. Cietokšņa muzeja speciālisti uzskata, ka tā apkārtnē ir dzīvojusi latgaļu tauta (толова, vai талабы).[2]
Tālavas robežas
labot šo sadaļu
Dienvidos Tālavas valsts robežojās ar mazo vendu zemi Cēsīs un latgaļu Autines pilsnovadu Jersikas ķēniņvalstī, kas līdz 1209. gadam atradās politiskā savienībā ar Polockas kņazisti un Lietuvas kunigaišiem. Pēc Letijas dalāmās grāmatas (1211) ziņām var secināt, ka Tālava robežojās ar Jersikai piederošajiem Autines, Negestes un Cesvaines pils novadiem.
Rietumos Tālavas novads Imera robežojās ar Idumejas zemi, kurā jaukti dzīvoja gan līvi, gan latgaļi. Robeža ar līvu apdzīvoto Metsepoles zemi gāja pa Burtnieku ezeru un tajā ietekošo Briedes upi.
Tālava ziemeļos robežojās ar igauņu Sakalas un Ugaunijas zemēm. Tā aptuveni gāja pa Sedas upi no Burtnieku ezera līdz Valkai un tālāk virzienā uz Gaujienu pa Gaujas upi līdz Atzeles (Gaujienas) pilij, aiz kuras sākās Atzeles zeme, kas arī, visticamāk, bija Tālavas zemes sastāvdaļa.
Tālavas ziemeļu daļa starp Gauju, Burtnieku ezeru un Vijas upi Livonijas krusta karu laikā bija pakļauta Tālivaldim un viņa dēliem.
Tālavas austrumu robeža stiepās no Gaujienas — Vidagas — Lejasciema apkārtnes līdz Gulbenei. Atzeles robežas ziemeļaustrumos saskārās ar setu zemi, austrumos — mūsdienu Pitalovas teritorijā ar Pleskavas kņaziem pakļautajām teritorijām, bet dienvidos ar Lotigolas zemi.
Nosaukums
labot šo sadaļuPēc H. Visendorfa hipotēzes (1893) vārds Tolowa cēlies no senākā latgaļu zemes pašapzīmējuma Lotowa (Latvju zeme) metatēzes ceļā, tāpat kā vēlāk Latgales poliskais nosaukums Inflanty (Iekšzeme) metatēzes ceļā cēlies no oriģinālā nosaukuma Liflanty (Līvzeme).
Pēc cita uzskata šī vārda sākotnējā nozīme bijusi "tāla vieta", norādot uz Tālavas zemes ģeogrāfisko lielumu, kas pletusies pat līdz mūsdienu Ostrovai tagadējās Krievijas teritorijā.
Pirms krusta kariem
labot šo sadaļuTālava pirmo reizi minēta Indriķa hronikā un pēc tam vairākos latīņu valodā dokumentos kopš 1208. gada. Pirms tam šī zeme Pleskavas un Novgorodas hronikās saukta vienīgi par Atzeli (Очела), domājams, tāpēc, ka tā bija Tālavas zemes robežteritorija ar Pleskavu. Šajā laikā tā atradās ciešā politiskā un kultūras mijiedarbībā ar igauņu zemēm un Novgorodas zemi. 1030. — 1192. gadā Novgorodas chronikas piemin kādus 15 Novgorodas kara gājienus pret tagadējās Baltijas zemēm, no tiem 13 pret „čudiem” un 2 pret Atzeli / Tālavu. Novgorodieši par „čudiem” sauca somugru ciltis, kas dzīvoja uz rietumiem no Peipusa (Чудское) ezera, tāpat kā par varjagiem dēvēja visus, kas dzīvoja aiz Varjagu jeb Baltijas jūras. Tādēļ saprotams, kāpēc Novgorodas 4. hronikā teikts, ka kņaza Mstislava Rostislaviča 1179. gada karagājiens bijis vērsts pret „Čudu un Atzeli” (на Чудь на Очелу). Ticams, ka Tālava minēta arī arābu ģeogrāfa Ibn el Vardi (miris 1349. gadā) uz daudz senākiem dokumentiem balstītā Tabula Rogeriana aprakstā kā ortodoksai ticībai piederīga zeme Atlava ar galveno pilsētu Talu vai Talvu.
Krusta kari Tālavā
labot šo sadaļu1206. gadā Cēsu pilsnovadā dzīvojošie vendi un Tālavas valsts rietumu kaimiņzeme Idumeja labprātīgi izšķīrās par pāriešanu katoļticībā un pakļaušanos Livonijas bīskapijai. 1207. gada Indriķa hronikas notikumu aprakstā pieminēts, ka Atzele pēc zaudēta kara maksājuši meslus Pleskavai, no kuras viņi senāk jau bija saņēmuši ortodoksālo kristīgo ticību (pareizticību). 1208. gadā arī Imeras zemes letgaļi pārgāja katoļticībā un Rubenē (Papendorfā) apmetās katoļu priesteris Latviešu Indriķis, kas sīki aprakstījis tā laika notikumus Tālavas rietumu daļā. 1209. — 1210. gadā par Pleskavas kņazu kļuva Vladimirs Mstislavičs (Indriķa hronikas tekstā — Valdemārs), kas noslēdza militāru savienību ar Livonijas bīskapu Albertu un izdeva savu meitu viņa brālim Teoderiham Bukshēvdenam par sievu. Ir versija, ka Valdemārs ir cēlies no dižciltīgajiem latgaļiem. Kopā ar savu vecāko brāli Novgorodas kņazu Mstislavu Mstislaviču viņš devās karagājienā pret nekristītajiem ugauņiem. 1210. gadā ugauņi iebruka Tālavā un aplenca Cēsis, pēc tam viņi sakāva līvu, letu un Zobenbrāļu ordeņa karaspēku kaujā pie Imeras. 1212. gadā pēc padzīšanas no Pleskavas kņazs Valdemārs kļuva par bīskapa Alberta vasali, kas viņu iecēla par fogtu Idumejas, Autines un Tālavas zemēs. Tālivaldis uz laiku zaudēja varu un pārcēlās uz Trikātas pili. Tomēr Imeras un Idumejas priesteri nesamierinājās ar šo bīskapa lēmumu un panāca kņaza aizbraukšanu no Tālavas. 1213. gadā Tālavā iebruka lietuvieši un aizveda gūstā bijušo Tālavas valdnieku Tālivaldi, tomēr viņš izbēga no gūsta un atgriezās dzimtenē. 1213. — 1214. gada ziemā kņazs Valdemārs ar sievu un dēliem atkal atgriezās Idumejā un Imerā, kur priesteri Alebrands un Heinrihs viņam sūtīja labību un dāvanas kā izlīguma zīmi. Viņš apmetās Metimnes pilī vēlākās Valmieras apkaimē, kur sprieda tiesu un ievāca no šiem novadiem meslus. 1214. gadā Idumejas katoļu priesteris Alebrands pārmeta kņazam nabagu apspiešanu un musināšanu novērsties no katoļu ticības. Kņazs sašuta un ar savu karadraudzi nopostīja Alebranda māju. Pēc šī konflikta viņš bija spiests ar visu saimi atgriezties Pleskavā.
1214. gadā, redzēdami Pleskavas kņaza varas vājumu, jaunuzceltajā Turaidas baznīcā ieradās valdnieka Tālivalža dēli — Rameka un viņa brāļi, lai noslēgtu savienību ar bīskapu Albertu un kļūtu par viņa vasaļiem, apsolīdami no Pleskavas saņemto kristīgo ticību apmainīt pret latīņu rituālu un no katriem diviem zirgiem ik gadu maksāt mēru labības, lai „...bīskaps viņus allaž, kā miera, tā kara laikā, sargātu un viņi ar vāciešiem būtu viena sirds un viena dvēsele, un aizvien saņemtu to aizstāvību pret igauņiem un lietuvjiem”. Un bīskaps viņus ar prieku pieņēma un deva viņiem līdzi savu priesteri, kas bija netālu no Imeras, lai tas viņiem pildītu ticības sakramentus un viņus ievadītu kristīgajā mācībā. Var uzskatīt, ka no šī brīža Tālavas zemes valdnieku dzimta brīvprātīgi kļuva par vācu sabiedrotajiem. 1215. gadā sakalieši un ugauņi Trikātas pilī sagūstīja veco valdnieku Tālivaldi un nežēlīgi dedzināja viņu dzīvu uz uguns, lai viņš uzrādītu visu savu naudu. Un viņš tiem sacīja: „Kaut arī es jums parādītu visu savu un arī savu dēlu naudu, jūs tomēr mani nededzinātu mazāk.” Tāpēc viņi to atkal pielika pie uguns un cepināja kā zivi, kamēr tas izlaida garu un nomira. Valdnieka Tālivalža dēli Rameka un Drivinalds (Druvvaldis) atriebjoties kopā ar krustnešiem izsiroja igauņu zemes, kā rezultātā igauņi piekrita kristīties katoļu ticībā. Tālavas karapulki bija tā izpostijuši Ugauniju un Sakalu, ka „tur neauga zāle...” 1216. gadā Pleskavas krievu valdniekiem beidzās nauda un tie izdomāja iemeslu meslu pieprasīšanai no ugauņiem par to, ka tie, nonievādami viņu kristību, bija pieņēmuši latīņu kristību un piedraudēja tiem ar karu. Bīskaps Alberts un Zobenbrāļu ordenis apsolīja kopā ar ugauņiem dzīvot un mirt, un apstiprināja, ka viņi esot neatkarīgi no krieviem, tāpat kā allaž bijuši neatkarīgi pirms kristības. Tad krievi, lai it kā ievāktu nodevas, kā parasti iebruka Tālavas zemē, un to izlaupījuši, nodedzināja arī Beverīnas pili. Tālavas karapulki bieži piedalijās atbildes karagājienos uz krievu zemēm, vēlāk arī kopā ar krustnešiem.
1224. gadā tika noslēgts Tālavas dalīšanas līgums starp zobenbrāļiem un bīskapu. Pēc Tālavas un Igaunijas sadalīšanas arī Novgorodas un Pleskavas krievi norīkoja sūtņus uz Rīgu un lūdza mieru. Rīdzinieki viņus pieņēma, salīga mieru un atjaunoja viņiem meslus, ko krievi bija laiku pa laikam saņēmuši Tālavā. 1225. gadā pāvesta legāts Vilhelms no Modenas ieradās valdnieku mītnē Trikātā, kur sapulcējās latgaļi no visas provinces, ko par Tālavu sauc (provincia, que Tolowa vocatur), un viņš tiem ar prieku sludināja Dieva vārdu un rūpīgi izklāstīja visus ticības sakramentus.[3]
Tālavas novadi pēc sadalīšanas (1224)
labot šo sadaļuLivonijas bīskapa zemes
labot šo sadaļu- Imera (Gaujas labajā krastā),
- Satekle (Gaujas kreisajā krastā),
- Smiltene,
- Dzērbene,
- Piebalga,
- Gulbene.
Zobenbrāļu ordeņa zemes (t. s. "Gaujas koridors")
labot šo sadaļuAtsauces un piezīmes
labot šo sadaļu- ↑ Манаков Андрей Геннадьевич, Ветров Сергей Вячеславович (2008. gads). "Неславянская топонимия северо-западных районов Псковской области" (krieviski). Псковский регионологический журнал (Псковский государственный университет) 159 (№ 6).
- ↑ «Изборская крепость. Башня Талавская. Талавский захаб». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 14. janvārī. Skatīts: 2015. gada 18. septembrī.
- ↑ latīņu: "Post hoc e reversus est in terram Lettorum, et in Tricatua convenerunt Letti de tota provincia, que Tolowa vocatur, ad eum, quibus ipse verbum Dei predixit cum leticia et omnia fidei sacramenta diligenter exposuit". Citāts no Heinrici Chronicon Livoniae[novecojusi saite]
Literatūra
labot šo sadaļu- Arveds Švābe „Tālava”. — Sējējs (№ 2, № 4), 1936.
- Artūrs Goba „Cel̦š uz Bitarīnu” — Sprīdītis, Rīga 1990. ISBN 541000678X
- Gints Skutāns „Ceļš uz Beverīnu?” — Latvijas Vēsture № 4, 1992.
- Jānis Mauliņš, Guntars Jēgeris „Tālava” — Sprı̄dı̄tis, Rīga 1990. ISBN 541000552X
- Edgars Dunsdorfs „Senie stāsti, Latvijas vēstures lasāmgrāmata”. — Austrālijas latvietis, Melbourne 1955.
Ārējās saites
labot šo sadaļu- Tālava
- Karte: Tālavas teritorijas aptuvenās robežas[novecojusi saite]
- Gulbenes bibliotēkas mājas lapa par Tālavas un Gulbenes vēsturi
- Ludolfs Liberts, Senlatvijas valdnieki 13. gs. sākumā (Rīgas pils griestu gleznas)[novecojusi saite]
- Ziemeļvidzemes ainavas noklusētie stāsti
 | Šis ar vēsturi saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |