Vikipēdija

Livonijas ordenis

Livonijas ordenis jeb Svētās Marijas Vācu Nama Jeruzalemē brālība Livonijā (latīņu: Fratres de Domo Sanctae Mariae Theutonicorum Jerusalemitana per Livoniam) bija autonoms[1] Vācu ordeņa un Vācu ordeņa valsts atzars Livonijā, kuru Ordeņa mestrs Hermans Balke izveidoja pēc Zobenbrāļu ordeņa sagrāves Saules kaujā 1236. gadā.[2] Veidoja lielāko daļu no vēsturiskās Livonijas un Livonijas Konfederācijas zemēm.

Fratres de Domo Sanctae Mariae Theutonicorum Jerusalemitana per Livoniam
Livonijas ordenis
vācu: Meistertum Livland
1237 – 1561
Flag Coat of arms
Karogs Livonijas ordeņa ģerbonis ar Dievmāti (1525)
Location of militārs mūku ordenis
Location of militārs mūku ordenis
Vācu ordeņa iekarotās un daļējā kontrolē esošās teritorijas (1260)
Pārvaldes centrs Rīga, no 1481. gada Cēsis
mestra rezidences agrāk bija Cēsis un Vīlande
Valoda(s) latīņu, vācu
Reliģija katoļticība
Valdība teokrātija
Vēsturiskais laikmets viduslaiki
 - Dibināts pēc Zobenbrāļu ordeņa sagrāves kā autonoms Vācu ordeņa atzars 1237
 - Sekularizēts, pēdējam mestram kļūstot par Kurzemes un Zemgales hercogistes pirmo hercogu 1561
Latvijas vēsture
Coat of Arms of Latvia
Senākās kultūras
Akmens laikmets, Senie balti, Bronzas laikmets, Dzelzs laikmets
Senlatvijas valstis un zemes
Kursa, Zemgale, Jersika, Koknese
Līvu zemes, Idumeja, Tālava, Atzele
Lotigola, Sēlija
Kristietības ienākšana
Senlatvijas tautu kristianizēšana
Livonijas krusta kari, Zobenbrāļu ordenis
Livonija
Rīgas arhibīskapija, Livonijas ordenis, Livonijas Konfederācija
Kurzemes bīskapija, Sēlijas bīskapija, Zemgales bīskapija
Jaunie laiki
Livonijas karš, Livonijas un Lietuvas reālūnija, Pārdaugavas Livonijas hercogiste
Kurzemes un Zemgales hercogiste, Kurzemes hercogistes kolonijas
Rīgas brīvpilsēta, Piltenes apgabals, Inflantijas vaivadija
Poļu-zviedru karš, Zviedru Livonija, Lielais Ziemeļu karš
Rīgas guberņa, Rīgas vietniecība, Polockas vietniecība
Kurzemes guberņa, Livonijas guberņa, Vitebskas guberņa
Jaunākie laiki
Brāļu draudze, Pirmā atmoda, Jaunlatviešu kustība
Jaunā strāva, 1905. gada revolūcija
Pirmais pasaules karš, Bēgļi, Latviešu strēlnieki, Oberosts, 1917. gada revolūcija
Latvijas valsts izveide un okupācija
Latviešu pagaidu nacionālā padome, Pirmais Latgales latviešu kongress, Apvienotā Baltijas hercogiste
Latvijas brīvības cīņas, Padomju Latvija
Satversmes sapulce, Parlamentārās republikas laiks, Ulmaņa diktatūra
Vācbaltiešu izceļošana, Savstarpējās palīdzības pakts ar PSRS, PSRS okupācija, Vācu okupācija, Latvijas ģenerālapgabals, Latvijas PSR
Mūsdienu Latvija
Dziesmotā revolūcija, Latvijas Tautas fronte, Neatkarības atjaunošanas deklarācija, Barikāžu laiks
Iestāšanās Eiropas Savienībā, 2008. gada finanšu krīze
Hronoloģija
Nozīmīgākie tiesību akti Latvijas vēsturē
Latvijas portāls

1236. gadā Livonijas ordenim tika piešķirts Svētās Marijas karogs, ko tas zaudēja Aizkraukles kaujas laikā 1279. gadā. 1502. gadā viens no spējīgākajiem Livonijas ordeņa mestriem Valters fon Pletenbergs sakāva Maskavijas karaspēku kaujā pie Smoļinas ezera. Pēc Vācu ordeņa sekularizācijas Prūsijā, un Prūsijas hercogistes izveidošanās, Livonijas ordeņa mestrs atbrīvojās no savas nominālās atkarības attiecībā pret Vācu ordeņa lielmestru un 1526. gadā tika iecelts par Svētās Romas impērijas firstu. Livonijas ordeņa mestram Gothardam Ketleram cenšoties sekularizēt savu varu, tiek noslēgta Livonijas un Lietuvas reālūnija.

Līdz 16. gadsimtam Livonijas ordeņa teritorijā pastāvēja 11 komturijas (komturejas) - Rīgas komturija, Aizkraukles komturija, Siguldas komturija, Daugavgrīvas komturija, Ventspils komturija, Kuldīgas komturija, Jelgavas komturija, Dobeles komturija, Cēsu komturija, Alūksnes komturija un Daugavpils komturija, kā arī piecas fogtijas (fogtejas) - Bauskas fogtija, Grobiņas fogtija, Kandavas fogtija, Rēzeknes fogtija un Sēlpils fogtija. Komturi bija pārvaldnieki svarīgākajās ordeņa pilīs un tām pakļautajās komturijās. Fogti bija pārējo ordeņa piļu un pilsnovadu pārvaldnieki.

Ordeņa struktūra

labot šo sadaļu

Livonijas ordeņa priekšnieki bija mestri (latīņu: magister), kurus līdz 1413. gadam iecēla un atcēla Vācu ordeņa lielmestri, pēc tam ordeņa kapituls. Ordeņa kapituls jeb ordeņa brāļu kopsapulce parasti sanāca ordeņa mestra pilī Cēsīs. No 15. gadsimta ordeņa mestram bija divas padomes - iekšējā padome (Livonijas landmaršals, Vīlandes un Kuldīgas komturi) un ārējā padome (Tallinas un Alūksnes komturi, Jervas zemes fogts).

Ordeņa brāļi dalījās bruņiniekos, priesteros un pusbrāļos jeb saimes ļaudīs. Slimnieku un kustoņu kopšanai ordenī pieņēma arī pusmāsas. Bruņiniekus varēja atšķirt pēc balta mēteļa ar melnu krusta zīmi, īsi apgrieztiem matiem un apcirptas bārdas. Ordeņa brāļiem vajadzēja noslēgti dzīvot ordeņa pilīs, kuras vadīja komturi. Visas svarīgākas ordeņa lietas izšķīra pils konventi un ordeņa kapituli. Pils konventā vajadzēja piedalīties vismaz 12 brāļiem, tomēr lielā karos kritušo skaita un atšķirtības dēļ pieļāva arī mazāku daudzumu. Ordeņa ierēdņus un pārvaldniekus sauca par melngalvjiem. Tiek lēsts, ka Livonijas ordeņa teritorijas pilīs 13. gadsimtā vienlaikus uzturējās līdz 450 ordeņa brāļu, no viņiem kaujās krita aptuveni 350 brāļu (15-20% no kopskaita). 15. gadsimta vidū brāļu skaits samazinājās līdz 250, bet 16. gadsimta vidū līdz 150 brāļiem.

Ordeņa teritorija bija iedalīta 23-29 pilsnovados ar apmēram 60 mūra pilīm. 15. gadsimtā ordeņa regulāro karaspēku veidoja apmēram 300 ordeņa brāļu, 1200 karakalpu ("sarkangalvju"), 2500 vasaļu ar saviem puišiem, daži simti strēlnieku un artilērija. Kara gadījumos mobilizēja papildus ap 20 000 latviešu un igauņu zemnieku (zemes ļaužu) un brīvnieku ("leimaņu"), kas veidoja vieglo kavalēriju.[3]

Pēc Lietuvas dižkunigaitijas pāriešanas katoļu ticībā 14. un 15. gadsimtā savstarpējie karagājieni mazinājās un Livonijas ordenis 16. gadsimtā izlēņoja muižas saviem vasaļiem, kas apmetās uz laukiem un kļuva par muižniekiem. Pēc Polijas un Lietuvas valdnieka Sigismunda II Augusta privilēģiju iegūšanas 1561. gadā bruņiniekiem vairs nevajadzēja pašiem piedalīties karagājienos sava novada karadraudzes priekšgalā. Līdz ar to viņi pārvērtās par vienkāršu muižnieku kārtu (Ritter- und Landschaft). Ievedot bruņniecības solu (matrikulu) 18. gadsimtā Igaunijas, Sāmsalas, Piltenes, Vidzemes un Kurzemes bruņniecības kļuva par noslēgtām zemes īpašnieku korporācijām.[4]

Izveidošanas un iekarojumu laiks (1237.-1410.)

labot šo sadaļu
 
Livonijas ordeņa karogs ar Sv. Marijas attēlu vienā pusē un ordeņa brāļa attēlu otrā pusē
 
Vācu un Livonijas ordeņu ilgāku un īsāku laiku kontrolētās zemes, 1410. gads
Skatīt arī: Lotigolas un Zemgales pakļaušana, Lietuvas krusta kari un Livonijas pilsoņu karš

1236. gada Saules kaujā lietuvieši un žemaiši kopā ar zemgaļiem sagrāva Zobenbrāļu ordeni. 1237. gadā Vācu ordeņa mestrs Hermanis Balks ieradās Rīgā un izveidoja šeit Vācu ordeņa Livonijas atzaru - Livonijas ordeni.

Lai izbeigtu Dānijas īstenoto krustnešu kuģu blokādi Lībekas ostā, kā arī piepildītu Romas pāvesta Gregorija IX vajadzību pēc sadarbības ar Dāniju, 1238. gadā Dānijas karalis Valdemārs II un mestrs Hermanis Balke noslēdz Stensbijas līgumu, ar kuru Dānija atguva Zobenbrāļu ordeņa un tā vasaļu 1225. un 1227. gadā iekarotās Rēveles, Harijas un Virijas zemes dāņu Igaunijā.

1240. gadā Ordenis kopā ar Tērbatas bīskapu Hermani fon Bukshēvdenu karo pret Novgorodas Republiku, ieņemot Izborsku, Pleskavu un Koporji Ingrijā, līdz 1242. gada pavasarī cieš sakāvi Ledus kaujā uz Peipusa ezera 1242. gada pavasarī un rezultātā zaudēja daļu no Lotigolas.

Ordeņa spēki turpmāk daudz koncentrējas uz Zemgales, Kursas un žemaišu teritoriju iekarošanu. Zemgales kontrole nodrošinātu Rīgas aizsardzību pret leišu uzbrukumiem, bet Kursas iekarošana ļautu izveidot stabilu zemes savienojumu ar Vācu ordeņa teritoriju Prūsijā. 1242. gadā mestrs Dītrihs fon Grīningens mobilizēja Dānijas karaļa Igaunijas vasaļus, Tērbatas bīskapijas, Sāmsalas bīskapijas un Livonijas bīskapijas karavīrus, kā arī iepriekš pakļauto un kristīto latgaļu un līvu spēkus. Ar šo karaspēku viņš devās no Rīgas gar Kurzemes jūrmalu pret kuršiem, laupīdams un dedzinādams viņu zemi. Kuršu zemes padome nolēma slēgt mieru ar Ordeni, kas saņēma tiesības uzcelt Kuldīgas pili. Tajā kopā ar Ordeņa garnizonu uzturējās arī daļa kuršu labiešu, un kuršu ķīlnieki, kas bija sagūstīti miera nodrošināšanai.

1245. gada jūnijā Svētās Romas impērijas valdnieks Frīdrihs II Hohenštaufens piešķīra Livonijas ordenim visas zemes, ko tas iekaros Kursā, Lietuvā un Zemgalē, ar visām tiesībām uz kalniem, līdzenumiem, mežiem, upēm un jūru, valdīt bez kādām gaitām un nodevām. Tāpat Ordenim atļāva visās šajās zemēs ņemt tilta naudas un muitas, noteikt tirgus vietas un dienas, kalt naudu, uzlikt nodokļus, ierīkot ceļus un rūdas raktuves. Tāpat tika atļauts iecelt soģus un pārvaldniekus, kas spriestu civilo un kriminālo tiesu pār jaunkristītiem un citiem Ordeņa pavalstniekiem — t.i. tika dota tāda paša tiesas vara kā citiem impērijas firstiem, kā arī tiesības ievest savā zemē labas parašas, noteikumus un likumus, piedraudot šīs privilēģijas pārkāpējiem ar 500 zelta mārciņu lielu naudas sodu.[nepieciešama atsauce]

1259. gadā mestrs Burhards fon Hornhūzens nesekmīgi mēģināja iekarot Zemgali. 1260. gadā Ordenis zaudēja žemaišiem un kuršiem Durbes kaujā, tāpēc bija spiests atteikties no Kursas dienvidu zemēm, izņemot Klaipēdas pili, kas Livonija ordeņa pārvaldībā palika līdz 1328. gadam.

1270. gadā uz aizsalušā jūras šauruma ledus Ordenis cieta sakāvi Karūzes kaujā pret žemaišu karavadoni Tranaiti un zemgaļiem. Tomēr tajā pašā gadā mestrs Valters fon Nortekens ieņēma zemgaļu Tērvetes pili. 1275. gadā Traideņa karaspēks nesekmīgi centās ieņemt Daugavpils cietoksni. 1279. gadā Ordenis cieta sakāvi Aizkraukles kaujā pret Traideņa vadīto karaspēku.

1280. gadā zemgaļu vadonis Namejs atbrīvoja Tērveti un uzbruka Rīgai, ko aizstāvēt palīdzēja kristīto latgaļu karaspēks no Cēsīm. Kad 1281. gadā mestrs Konrāds fon Feihtvangens ar 14 000 karavīriem aplenca Tērvetes pili, zemgaļi piekrita maksāt nodevas un aplenkums tika pārtraukts. No 1286. - 1290. gadam krustneši pilnīgi izpostīja Zemgales ziemeļu daļu un tās iedzīvotāji pārcēlās uz nepakļautajām dienvidu Zemgales un žemaišu zemēm tagadējās Lietuvas teritorijā. Nepārtrauktās cīņas par Žemaitiju pierimst 1398. gadā, kad Saliņas miera līguma rezultātā to iegūst Vācu ordenis, kas šeit izveido Žemaitijas fogteju, tādējādi nodrošinot plašu zemes koridoru ar Livoniju.

Mestrs Gerhards fon Jorke iekaroja un izlaupīja Pleskavu. 1323. gadā mestra vietas izpildītājs Konrāds Ketelhods iebruka tajā Lotigolas daļā, kas atradās Novgorodas pakļautībā. Atriebjoties, Novgorodas karaspēks 1324. gadā iebruka Lotigolā. Austrumu robežu nostiprināšanai mestrs Burhards fon Dreilēbens lika uzcelt Alūksnes un Vastselīnas pilis. Šī mestra laikā igauņu zemēs sākās Jurģa nakts sacelšanās, pēc kuras apspiešanas 1346. gadā Dānijas karalis Valdemārs IV Ordenim pārdeva Harijas un Virijas provinces par 19 000 sudraba markām. Mestrs Vennemars fon Brigenejs lika uzcelt Ludzas pili. Kari Pleskavā turpinājās arī mestra Konrāda fon Fītinghofa laikā. Šī mestra laikā ordenis noslēdza miera līgumu ar Lietuvas valdnieku Vītautu Dižo, tādēl Livonijas ordeņa spēki 1410. gadā nepiedalījās Vācu ordenim neveiksmīgajā Tannenbergas kaujā.

Paralēli krusta kariem ar vietējo tautu vadoņiem un kaimiņvalstīm, Ordenis iesaistījās ilgstošajā Livonijas pilsoņu karā pret Livonijas bīskapu valstīm un Rīgas pilsētu.

Novājināšanās, kari ar Maskaviju (1410.-1525.)

labot šo sadaļu
 
Tannenbergas kauja, 1410
Skatīt arī: Livonijas—Maskavijas kari

1410. gadā Vācu ordenis cieta sakāvi Tannenbergas kaujā pret Polijas, Lietuvas un to sabiedroto karaspēkiem un tam nācās atteikties no Žemaitijas. Vācu ordenis Prūsijā nonāca aizvien lielākā Polijas Karalistes ietekmē. Ar 1422. gada Melnas līguma noteikumiem, arī Livonijas ordenis atteicās no Kursas, Zemgales un Sēlijas dienvidu daļām, kuras iekļāva Lietuvas dižkunigaitijas sastāvā. 1435. gada 1. septembrī Livonijas ordeņa karaspēks cieta smagu sakāvi Pabaiskas kaujā Lietuvā; krita mestrs Franke Kerskorfs. Šī sakāve mudināja militāri novājināto Ordeni 1435. gada 4. decembrī Livonijas landtāgā parakstīt "draudzīgu vienošanos" (eiine fruntliche eyntracht) ar Livonijas bīskapijām un lielajām pilsētām, veidojot Livonijas Konfederāciju. Tas gan nenovērsa bruņotus konfliktus Ordeņa un bīskapiju starpā.

Mestrs Heinrihs Finke fon Oferbergs karoja ar Novgorodas un Pleskavas Republikām, līdz 1449. gadā noslēdza pamieru uz 25 gadiem. Mestrs Johans fon Mengede konfliktēja ar Rīgas arhibīskapu Silvestru. 1480. gadā Livonijas ordeņa mestrs Bernds fon der Borhs un Rēzeknes fogts nesekmīgi mēģināja ieņemt Pleskavu, bet Maskavijas karaspēks iebruka Livonijā. 1493. gada 13. martā mestrs Johans Freitāgs fon Loringhofe noslēdza miera līgumu ar Maskaviju uz 10 gadiem, krieviem atsakoties no okupētājām Latgales zemēm. Vienlaikus Ivans III lika uzbūvēt Ivangorodas cietoksni, kas apdraudēja pāri upei esošo Narvu.

1500.-1503. gadu Krievijas—Livonijas—Lietuvas kara laikā, 1501. gada janvārī Livonijas landtāgā Valmierā noslēdza aizsardzības un uzbrukšanas savienības līgumu uz 10 gadiem starp Livonijas Konfederāciju un Lietuvas dižkunigaitiju. 1501. un 1502. gadā mestrs Valters fon Pletenbergs atkārtoti uzvarēja lielu Maskavijas karaspēku Sericas un Smoļinas kaujās netālu no Latgales ziemeļu robežas. Kara beigās Lietuva zaudēja plašas teritorijas un noslēdza pamieru, kuru turpmāk pagarināja vairākas reizes. 1509. gadā Maskavija iekaroja Pleskavu un nu jau tieši robežojās ar Livoniju.

Pastāvēšanas beigas un Livonijas sadalīšana

labot šo sadaļu
Skatīt arī: Livonijas karš un Livonijas un Lietuvas reālūnija
 
Livonijas bruņinieks, 16. gadsimts

Pastāvēšanas pēdējos gados Ordenī bija tikai kādi 150-175 ordeņa brāļi, kas komandēja no vietējiem iedzīvotājiem veidotu koloniālo karaspēku. Reformācijas plašā izplatība un Vācu ordeņa sekularizācija Prūsijā 1525. gadā lielā mērā padarīja katoliskā Livonijas ordeņa pastāvēšanu par bezjēdzīgu. Senais konflikts starp Rīgas arhibīskapu un Ordeni traucēja atklātai pāriešanai protestantismā, Livonijas Konfederācijas sekularizācijai un vienotas valsts izveidei. Livonijas Konfederācijas iekšējās pretrunas iezīmēja Koadjutoru karš.

1557. gada septembrī Livonijas ordeņa mestrs Vilhelms fon Firstenbergs Livonijas Konfederācijas vārdā noslēdza Pasvales līgumu ar Polijas karali un Lietuvas dižkunigaiti Sigismundu II Augustu par mieru un savstarpēju palīdzību pret Maskaviju. Jau 1560. gadā, Livonijas kara gaitā cara Ivana IV karaspēks sakāva Ordeņa spēkus Ērģemes kaujā. Sakautais Ordenis noslēdza Viļņas ūniju ar Sigismundu II Augustu, ar kuru Livonija pakļāvās personīgi karalim. 1566. gada Grodņas ūnija formalizē un nostiprina Livonijas iekļaušanos Polijas-Lietuvas ūnijas sastāvā. Uz ziemeļiem no Daugavas tika izveidota Pārdaugavas Livonijas hercogiste tiešā Lietuvas pārvaldībā, bet tās dienviddaļā tika izveidota autonoma Polijas-Lietuvas vasaļvalsts Kurzemes un Zemgales hercogiste, par kuras pirmo valdnieku kļuva pēdējais Ordeņa mestrs Gothards Ketlers.

Bijušajās Livonijas ordeņa un Livonijas Konfederācijas teritorijās izveidojās vairākas provinces, kas atradās Lietuvas, Polijas, Dānijas un Zviedrijas kontrolē:

Kartes

labot šo sadaļu
  •  
    Ordeņa iekarotās teritorijas, 1260.
  •  
    Ordeņa izplešanās līdz 1410. gadam
  •  
    Ar zaudētajām zemēm, 1466.
  •  
    Livonijas sadalījums, 1560.

Svarīgākās Livonijas ordeņa kaujas

labot šo sadaļu

Livonijas ordeņa pilis Latvijas teritorijā

labot šo sadaļu
 
Livonijas ordeņa teritorijas (baltā krāsā) iedalījums 1534. gadā: 1. Ordeņa mestra teritorija (agrākās Rīgas komtureja un Cēsu komtureja), 2. Landmaršala teritorija, pirms tam Siguldas komtureja, Aizkraukles komtureja, Jelgavas komtureja un Daugavgrīvas komtureja, 3. Vīlandes komtureja, 4.Rēveles komtureja, 5. Jerves fogteja, 6. Kuldīgas komtureja, 7. Alūksnes komtureja, 8. Pērnavas komtureja, 9. Zoneburgas fogteja, 10. Rakveres fogteja, 11. Narvas fogteja, 12. Vasknarvas fogteja, 13. Tolsburgas fogteja, 14. Talkhofas komtureja, 15. Bauskas fogteja, 16. Rēzeknes fogteja, 17. Daugavpils komtureja, 18. Sēlpils fogteja, 19. Dobeles komtureja, 20. Kandavas fogteja, 21. Grobiņas fogteja, 22. Ventspils komtureja.
 
Livonijas ordeņa Vīlandes cietokšņa rekonstrukcija. Augšpils: 1. kapella, 2. pārvaldes ēka, 3. tornis "Garais Hermanis", 4. klozete, 5. komtura rezidence, 6. graudu glabātava, 7. priesteru mītne, stallis. Priekšpils: 8. ēdamzāle, 9. noliktava, 10. zirgu stallis, 11. kalpotāju istabas.
 
Pērnavas komtura zīmogs ar Livonijas ordeņa krustu uz bruņinieka vairoga. Apliecošais uzraksts: S(igillum)COMENDATORIS:PERONA.

13. gadsimtā

labot šo sadaļu

14. gadsimtā

labot šo sadaļu

15. gadsimtā

labot šo sadaļu

Ordeņa valsts nauda

labot šo sadaļu
 
Valters fon Pletenbergs un Livonijas ordeņa Sv. Marijas ģerbonis uz 12 dukātu monētas (1525).[5]
 
1515. gadā Tallinā kaltais Livonijas vērdiņš ar Livonijas ordeņa un mestra Pletenberga ģerboņiem.
 
1532. gadā Rīgā kaltais vērdiņš ar Livonijas ordeņa un Rīgas ģerboņiem.

Pēc 1515. gada Livonijas naudas kalšanas noteikumiem Rīgā un Tallinā Livonijas ordenis sāka kalt sudraba monētas — vērdiņus (ferding), mārkas un dālderus (thaler). Starp naudas vienībām bija šādas attiecības: 1 dālderis = 4,5 mārkas = 18 vērdiņi, savukārt 1 vērdiņš = 9 šiliņi = 27 feniņi.[6]

Uz Livonijas mestra Pletenberga 1526. gadā kaltajiem vērdiņiem pirmoreiz bija attēlots Rīgas pilsētas lielais ģerbonis.

Skatīt arī

labot šo sadaļu

Literatūra

labot šo sadaļu
  • Indriķis Šterns. Latvijas vēsture 1180.—1290. Rīga, 2002.
  • Stephen R. Turnbull. Crusader castles of the Teutonic Knights: The stone castles of Latvia and Estonia, 1185—1560. Fortress, 2004; 64 pages (angliski)

Atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ Wolfgang Sonthofen. Der Deutsche Orden. Augsburg: Weltbild, 1995 — S. 100
  2. ↑ pastāv arī uzskats, ka Livonijas ordenis nav pareizs ordeņa atzara nosaukumus, jo tas savas pastāvēšanas laikā nekad nebija patstāvīgs bruņinieku ordenis (kā, piemēram, Zobenbrāļu ordenis), tomēr šis nosaukums ir kļuvis ierasts latviešu valodas lietojumā.
  3. ↑ Latviešu konversācijas vārdnīcas 2. sējuma 3111-3114 slejas
  4. ↑ Latviešu konversācijas vārdnīcas 2. sējuma 3095-3097 slejas
  5. ↑ Priekšpuse: MONE NOVA — MAGRI LIVON-I [Moneta Nova Magistri Livoniae]. Mugurpuse: S MARIA SERVA — POPVLV TW.
  6. ↑ The coinage of Baltic countries

Ārējās saites

labot šo sadaļu
Valstis vai to daļas mūsdienu Latvijas teritorijā  
Pirms:
Zobenbrāļu ordenis
Zemgales bīskapijas 1/3 daļa
Ventavas, Vanemas, Piemares un Bandavas zemju daļa (2/3) 		Livonijas ordenis
1237—1561 (no 1243. gada kā Livonijas Konfederācijas daļa) 		Pēc:
Kurzemes un Zemgales hercogiste
Pārdaugavas hercogiste
Pirms:
Livonijas bīskapija
Zemgales bīskapijas 2/3 daļas 		Rīgas arhibīskapija
Livonijas Konfederācijas daļa
1255—1562 		Pēc:
Pārdaugavas hercogiste
Rīgas brīvpilsēta (1561-1581)
Pirms:
1/3 daļa no Ventavas, Vanemas, Piemares un Bandavas zemēm 		Kurzemes bīskapija
1234—1585 		Pēc:
Piltenes apgabals
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Livonijas_ordenis&oldid=4169920"