Livonijas karš
- Šis raksts ir par Livonijas karu. Par citām jēdziena Ziemeļu kari nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Livonijas karš vai Pirmais Ziemeļu karš (vācu: Livländischer Krieg vai Erster Nordischer Krieg, krievu: Ливонская война, igauņu: Liivi sõda, lietuviešu: Livonijos karas, zviedru: 25-årskriget mot Ryssland, poļu: I, II wojna o Inflanty) bija 25 gadus ilgs (1558—1583) karš ar pārtraukumiem starp Krievijas caristes un Livonijas Konfederācijas karaspēkiem (1558—1561), kurā pēc tam iesaistījās arī Lietuvas dižkunigaitija (vēlāk Polijas-Lietuvas kopvalsts) un Dānijas un Zviedrijas karalistes, kuru savstarpējās cīņas tiek sauktas par Ziemeļu septiņgadu karu (1563—1570). Livonijas karš beidzās ar Krievijas sakāvi, tomēr kara rezultātā Livonija bija pilnīgi nopostīta un sadalīta starp uzvarējušajām lielvalstīm.
| Livonijas karš | |||||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Daļa no Livonijas-Maskavijas kariem, Lietuvas—Maskavijas kariem, krievu-zviedru kariem, krievu-poļu kariem, poļu-zviedru kariem un dāņu-zviedru kariem | |||||||||
 Kara uzvarētājs Stefans Batorijs sarunās ar krievu cara sūtņiem pie Pleskavas (Jana Matejko glezna) | |||||||||
| |||||||||
| Karotāji | |||||||||
 Livonijas Konfederācija2.posms -  Lietuvas dižkunigaitija3. un 4. posms -  Polijas-Lietuvas kopvalsts4.posms -  Zviedrijas Karaliste |
 Krievijas cariste Kasimovas un Kazaņas hanistes[1] Livonijas Karaliste (vienīgi kara 3. posmā) | ||||||||
| Komandieri un līderi | |||||||||
|
Livonijas mestri Vilhelms fon Firstenbergs, Gothards Ketlers Rīgas domkungs Frīdrihs Felkerzāms Lietuvas lielkņazi Sigismunds II Augusts, Stefans Batorijs Zviedrijas karaļi Ēriks XIV, Juhans III |
cars Ivans IV, vojevodas Gļinskis, Zaharjins-Jurjevs, Basmanovs, Adaševs, Šuiskis (1558), Serebrjanijs (1559) hans Šigalejs, hans Sainbulats (cars Semjons Bekbulatovičs) Livonijas ķēniņš un Dānijas princis Magnuss | ||||||||
Kara iemesli un sekas
labot šo sadaļu16. gadsimta vidū Anglijas Karaliste, Francijas Karaliste, Spānijas impērija, Portugāles Karaliste un citas Rietumeiropas zemes jau bija izveidojušās par spēcīgām centralizētām monarhijām. Arī Krievijas caristē, Zviedrijā, Polijas Karalistē un Lietuvas lielkņazistē nostiprinājās valdnieka vara, un šīs valstis iekaroja jaunas teritorijas. Kamēr kaimiņvalstīs norisa centralizācijas procesi, Livonija, līdzīgi tā laika Svētās Romas impērijas zemēm, palika politiski sadrumstalota un savstarpējo ķildu novārdzināta. Livonijas Konfederācijas valdnieki — Livonijas ordeņa mestrs, Rīgas arhibīskaps, Kurzemes, Tērbatas un Sāmsalas-Vīkas bīskapi nespēja pretoties kaimiņvalstu agresijai.
1547. gadā Maskavijas (1340—1547) lielkņazs Ivans IV pasludināja sevi par caru — Austrumromas impērijas imperatoru („cēzaru”) mantinieku. Iekarojot Kazaņas un Astrahaņas hanistes, viņš pakļāva Volgas tirdzniecības ceļu uz austrumiem. Krievijas uzbrukuma draudu priekšā Livonijas valdnieki meklēja palīdzību pie Prūsijas hercogistes, Dānijas, Polijas-Lietuvas un Zviedrijas valdniekiem, kas vēlāk iesaistījās vairāk kā divus gadsimtus ilgā cīņā ar Krieviju par bijušo Livonijas zemju sadalīšanu. Livonijas kara un tam sekojošo karu rezultātā Latvijas vēsturiskās zemes nonāca dažādu ārvalstu atkarībā.
Kara tiešais cēlonis
labot šo sadaļuTiešais kara cēlonis bija tas, ka Krievijas cars Ivans IV pieprasīja Livonijas Konfederācijai samaksāt 40 000 dālderu kontribūciju par Tērbatas bīskapijas zaudēšanu. Maskavas lielkņaziste 1478. gadā bija iekarojusi Novgorodas Republiku un tagad uzskatīja, ka Tērbata 12. gadsimtā ir bijusi Novgorodas valsts atkarībā, tāpēc Livonijai ir jāatmaksā Krievijai kopš tā laika neievāktie mesli. Tas izraisīja Livonijas—Maskavijas karu, kas beidzās ar 1481. gada pamieru, kuru 1493. gadā pagarināja vēl uz 10 gadiem. 1502. gada septembrī Livonijas ordeņa mestrs Valters fon Pletenbergs uzvarēja lielu Maskavijas karaspēku kaujā pie Smoļinas un Livonijas sūtņi 1503. gadā noslēdza pamieru uz 6 gadiem, 1509. gadā pamieru pagarināja uz 14 gadiem, bet 1531. gadā vēlreiz atjaunoja uz 20 gadiem, taču miera līgumu tā arī nenoslēdza. 1550. gada pamiera pagarināšanas sarunās Maskavija izvirzīja pretenzijas uz Tērbatas bīskapiju, taču tā kā Ivans IV bija aizņemts ar karu pret tatāriem, tad pamieru pagarināja vēl uz 5 gadiem. Saprotot draudošās briesmas, Tērbatas bīskaps Jobsts fon der Reke bīskapiju ieķīlāja un aizbēga uz Vestfāleni, kur centās Tērbatas bīskapijai atrast pircējus.
1554. gada sākumā Livonijas delegācija Maskavā parakstīja līgumu, ar kuru:
- pamieru pagarināja uz 15 gadiem.
- solīja Maskavijai maksāt vienas markas nodevu par katru Tērbatas bīskapijas iedzīvotāju.
- solīja 3 gadu laikā samaksāt nodevu kopsummu par iepriekšējiem 50 gadiem.
- solīja neslēgt līgumus ar Poliju-Lietuvu.
- solīja netraucēt Eiropas amatniekiem šķērsot Livoniju ceļā uz Maskaviju.[2]
Ordeņa mestrs un Rīgas arhibīskaps šo vienošanos atteicās parakstīt, paziņojot, ka dodot visus šos solījumus, delegācija ir pārkāpusi savas pilnvaras. 1556. gadā noslēgumam tuvojās Zviedrijas-Maskavijas karš, dodot Ivanam IV brīvas rokas nokārtot attiecības ar Livoniju. 1556. gada vasarā Tērbatā ieradās Maskavijas pārstāvis, un saņēma bīskapa parakstu uz 1554. gada līguma, ar kuru Tērbatas bīskapija faktiski atzina savu padotību Maskavijai. 1556.-1557. gados notika Koadjutoru karš starp Rīgas arhibīskapu Brandenburgas Vilhelmu un Ordeņa mestru Heinrihu fon Gālenu. Vilhelms bija Prūsijas hercoga brālis, un ar Polijas atbalstu cerēja pats kļūt par Livonijas valdnieku. Lai atbrīvotu Ordeņa apcietināto Vilhelmu, konfliktā iejaucās Polijas-Lietuvas valdnieks Sigismunds II Augusts. Lai novērstu šo karu, jaunais Ordeņa mestrs Vilhelms fon Firstenbergs 1557. gadā noslēdza Pasvales līgumu ar Sigismundu II.
Sākoties Livonijas karam, daudzi Ordeņa un bīskapiju vadoņi bēga uz dzimtajām vācu zemēm, vai mēģināja rast aizstāvjus kaimiņvalstīs. Tas izraisa Lietuvas, Zviedrijas un Dānijas iesaistīšanos Livonijas sadalīšanā. 1559. gadā Sāmsalas un Kurzemes bīskaps Johans IV fon Minhauzens pārdeva savas teritorijas Dānijai. Dāņu karaļa jaunākais brālis Magnuss 1560. gada aprīlī ar 5 kuģiem un 400 kareivjiem ieradās Sāmsalas Ārensburgā.[3]
Kara pirmais posms (1558—1561)
labot šo sadaļu
1558. gada 17. janvārī Krievija pieteica Livonijai karu. Pirmajā karagājienā uz igauņu zemēm piedalījās ap 40 000 krievu un tatāru karavīru virspavēlnieka hana Šigaleja (tatāru: Şahğəli, Шаһгали, krievu: Шах-Али) vadībā. Livonijas Konfederācijas karaspēka lielums bija ne vairāk kā 10 000 karavīru, tādēļ tika nolemts aizstāvēt cietokšņus, bet neiesaistīties atklātā kaujā. Februārī—martā krievi un tatāri izsiroja Tērbatas bīskapijas teritoriju kā zīmi tam, ka cars Jānis Briesmīgais no Livonijas gaida meslu došanu. Livonijas landtāgs nolēma savākt 60 000 dālderu, tomēr spēja savākt tikai pusi no šīs milzīgās summas. Tika sāktas sarunas ar Prūsijas hercogisti un Lietuvas dižkunigaitiju par savienību pret krieviem un tatāriem. 1558. gada aprīlī krievu karspēks vojevodu Basmanova un Adaševa vadībā aplenca Narvas cietoksni, kuru aizstāvēja fogta Šnellenberga vadītais Livonijas ordeņa garnizons. Uzbrucēji nespēja cietoksni ieņemt, līdz 11. maijā sākās ugunsgrēks, un tā aizstāvji bija spiesti nokāpt no pilsētas mūriem. Krievi metās uzbrukumā un ieņēma priekšpili, tad ar iegūtajiem lielgabaliem sāka pils apšaudi, līdz ordeņa garnizons padevās un brīvi atstāja cietoksni. 1558. gada jūnija sākumā vojevodas Šuiska vadītais karaspēks aplenca Neihauzenas pili, kas gandrīz mēnesi pretojās aplenkumam. Pēc tam, kad ar lielgabaliem tika sagrautas pils sienas, tās garnizons 30. jūnijā padevās un brīvi atstāja cietoksni, par spīti sava komandiera fon Padenorma vēlmei turpināt kauju līdz pēdējam vīram. 1558. gada jūlijā krievi Šuiska vadībā aplenca Tērbatas cietoksni, kuru aizstāvēja ap 2000 karavīru Tērbatas bīskapa Veilanda vadībā. Tika uzbērti mākslīgi vaļņi, uz kuriem krievi izvietoja lielgabalus un 11. jūlijā sāka pilskalnā esošās pilsētas apšaudi. Pēc trīs dienu sarunām Tērbatas aizstāvji no krieviem saņēma solījumu saglabāt pašpārvaldi un 18. jūlijā kapitulēja. Krievi izlaupīja pilsētu un esot atraduši vairāk nekā 80 000 dālderu. Līdz 1558. gada oktobrim krievi ieņēma apmēram 20 cietokšņu, kuros nometināja savus garnizonus, bet lielākā karaspēka daļa atkāpās uz ziemas nometnēm Krievijā. 1558. gada oktobrī Livonijas ordeņa mestrs Gothards Ketlers devās pretuzbrukumā un aplenca Ringes pili (Rõngu), kuru aizsargāja daži simti strēlnieku vojevodas Rusina-Ignatjeva vadībā. Cietoksnim palīgā krievi sūtīja 2000 karavīru vojevodas Repņina vadībā, kurus Ketlers sakāva. Cietoksnis kapitulēja pēc piecām nedēļām un Livonijas armija atgriezās Rīgā.
1559. gada janvārī krievu karaspēks vojevodas Serebrjanija (Серебряный) vadībā iebruka Rīgas arhibīskapijas „Latvju gala” zemēs. Livonijas Konfederācijas karaspēks Rīgas doma dekāna Frīdriha Felkerzāma (Fölckersam) vadībā devās pretī iebrucējiem, bet cieta pilnīgu sakāvi 17. janvāra kaujā pie Tirzas (vācu: Schlacht bei Tirsen). Kaujā krita lielāka daļa karavīru, ieskaitot 400 bruņinieku un pašu Felkerzāmu. Krievi ieņēma 11 pilsētu un pietuvojās Rīgas brīvpilsētai, kur Daugavas grīvā sadedzināja Rīgas kuģus. Februārī krievu karaspēks ar laupījumu un gūstekņiem atgriezās Krievijā. 1559. gada martā Ivans IV piedāvāja Livonijai slēgt pamieru līdz novembrim, jo Lietuva sāka diplomātisku spiedienu uz Krieviju, draudot ar kara pieteikšanu. Arī dāņu un zviedru sūtņi pauda neapmierinātību, īpaši par krievu nostiprināšanos Narvas ostā, kas bija kļuvusi par galveno krievu tirdzniecības bāzi Baltijas jūras piekrastē. Krievi izmantoja pamieru kara atsākšanai ar Krimas tatāru valsti.
1559. gada 31. augustā Livonijas ordenis noslēdza Viļņas līgumu ar Lietuvas dižkungu Sigismundu II un ieķīlāja viņam par 600 000 guldeņu Ludzas, Rēzeknes, Daugavpils, Sēlpils un Bauskas pilis. 1559. gada 15. septembrī līdzīgu protekcijas līgumu noslēdza arī Rīgas arhibīskapija, par 100 000 guldeņu ieķīlājot Viļakas, Lielvārdes, Bērzaunes un Lubānas pilis. 1559. gadā, mēnesi pirms pamiera beigām, livonieši sakāva krievu iebrucējus pie Tērbatas. 1559.—1560. gadā Dānijas karalis savam brālim Magnusam par 30 000 dālderu atpirka Kurzemes un Sāmsalas-Vīkas bīskapiju. 1560. gada 5. aprīlī Livonijas ordeņa apspriedē Rīgā pieņēma lēmumu ordeni likvidēt un pārvērst tā teritoriju par mantojamu hercogisti, līdzīgi Prūsijas hercogistei. 1560. gadā Grobiņas fogtiju ieķīlāja Prūsijas hercogistei. 1560. gada jūlijā krievi pārtrauca pamieru un pēc niknām kaujām ieņēma Alūksnes cietoksni. 2. augustā viņi sakāva ordeņa spēkus Ērģemes kaujā un ieņēma Cēsu, Vīlandes un Pērnavas cietokšņus. Gūstā krita iepriekšējais ordeņa mestrs Vilhelms fon Firstenbergs, kuru aizveda uz Krieviju. Livonijas ordenis parakstīja Viļņas ūnijas savienības līgumu ar Lietuvas dižkunigaitiju.
Kara otrais posms (1561—1566)
labot šo sadaļuKara otrais posms sākās 1561. gadā, pēc Livonijas Konfederācijas sagrāves. 1561. gadā Krievijas cars Jānis Briesmīgais sūtīja precību piedāvājumu Lietuvas princesei Katrīnai, taču viņas brālis Sigismunds II pieprasīja izvest krievu karaspēku no okupētajām Livonijas zemēm un atteikties no Pleskavas, Smoļenskas un Novgorodas zemēm. Kad Krievijas cars to noraidīja, Lietuva pieteica Krievijai karu.
Tallinas rāte 1561. gadā padevās Zviedrijas karalim. Zviedrijas karalis Ēriks XIV un Dānijas karalis Frederiks II nosūtīja karaspēku uz savā kontrolē nonākušajām Livonijas teritorijām. 1561. gadā Ziemeļigaunija padevās Zviedrijas karalim. 1561. gada 26. novembrī Svētās Romas impērijas ķeizars Ferdinands I aizliedza piegādāt krieviem karamateriālus un preces caur Narvas ostu. 1561. gada 28. novembrī arī pēdējais Livonijas ordeņa mestrs Viļņā parakstīja ordeņa likvidācijas paktu. 1562. gada 5. martā Rīgā Livonijas ordeņa mestrs un citi Livonijas valdnieki ratificēja Viļņas ūniju. 1562. gadā lietuviešu karaspēks iebruka Smoļenskas zemē. Krimas tatāri iebruka Krievijas dienvidu zemēs. 1562. gada janvārī krievi aplenca Lietuvai piederošo Polockas cietoksni, kas kapitulēja tikai 15. februārī. 1562. gada 7. augustā tika noslēgts Možaiskas līgums starp Dāniju un Krieviju par ietekmes zonām pēc Livonijas Konfederācijas sadalīšanas.
1562. gada 4. oktobrī Viļņas pilī Lietuvas princese Katrīna Jagailiete apprecējās ar Somijas hercogu Juhanu, kas pūrā saņēma astoņus pilsnovadus (Paidi, Helmi, Karksi, Tarvastu, Burtniekus, Trikātu, Ērģemi un Rūjienu). Hercoga Juhana mērķis bija pievienot šīs zemes Somijas hercogistei un izveidot neatkarīgu valsti.[4]
1564. gadā krievi zaudēja lietuviešiem kaujā pie Čašņikiem, lietuviešu pusē pārgāja krievu karavadonis kņazs Andrejs Kurbskis. 1565. gadā Jānis Briesmīgais pastiprināja represijas pret bajāriem un ieviesa opričņinas režīmu. 1565. gadā pabeidza būvēt aizsardzības mūri ap Pečoru klosteri, ko nosauca par „Dieva pili” (Град Божий).
1566. gadā pēc Rīgas arhibīskapijas bruņniecības padošanās akta parakstīšanas tika izveidota Livonijas hercogiste. Lietuva piedāvāja krieviem sadalīt Livoniju (atdot bijušo Tērbatas bīskapijas daļu), tomēr cars izlēma turpināt karu. 1566. gada 26. decembrī Grodņā tika noslēgta Livonijas un Lietuvas reālūnija (latīņu: Privilegium Unionis cum Magno Ducatu Lithuania).[5]
Kara trešais posms (1569—1577)
labot šo sadaļu
1569. gadā Lietuva un Polija apvienojās vienotā kopvalstī (Ļubļinas ūnija). 1570. gada janvārī un februārī, apsēsts ar domu par Novgorodas iespējamo atdalīšanos no Krievijas, Ivans IV sarīkoja milzīgu masveida slepkavošanu, kuras laikā tika iznīcināta visa pilsētas elite. Kopējais bojāgājušo skaits tiek lēsts starp 2 500 un 12 000 („Novgorodas slaktiņš”). 1570. gadā krieviem izdevās nodibināt vasaļatkarīgu Livonijas Karalisti ar Kurzemes uz Sāmsalas bīskapu Magnusu kā karali. 1571-1572. gadā Krimas hanistes karaspēks iebruka Krievijā un nodedzināja Maskavu. 1573. gadā krievi tatāru hana Sainbulata vadībā ieņēma Veisenšteinas (Paides) cietoksni, bet cieta zaudējumu zviedriem kaujā pie Lodes pils.[6] 1575. gadā krieviem padevās Pērnavas cietoksnis. 1575. gadā krievu rokās bija lielākā daļa no Vidzemes un Igaunijas teritorijas, izņemot Rīgu un Tallinu. 1576. gadā par Polijas-Lietuvas kopvalsts valdnieku ievēlēja Stefanu Batoriju.
1577. gada vasarā Krievijas cars Jānis Briesmīgais atkal pats uzņēmās sava karaspēka vadīšanu un devās jaunā karagājienā no Pleskavas uz Livoniju, kurā piedalījās vairāk kā 29 tūkstoši karavīru ar 19 lielgabaliem, kavalērijas daļās bija 1440 kazaki un 4227 tatāri. 17. jūlijā krievu priekšpulki pienāca pie Viļakas pils, cars lika attīt savu kara karogu un šaut ar lielgabaliem uz ezera salā esošo cietoksni, kuru aizstāvēja 25 karavīri ar 7 lielgabaliem. 26. jūlijā tika ieņemta Ludzas pils, 30. jūlijā Rēzeknes pils, 11. augustā Dinaburgas pils, 18. augustā Krustpils un Ļaudonas pilis, 21. augustā Cesvaines pils, 22. augustā Bērzaunes pils un Kalsnavas pils, 25. augustā Kokneses pils, pēc tam arī Aizkraukles un Lielvārdes pilis. 28. augustā cara vadībā krievu un tatāru karaspēks ieņēma Ērgļu pili un devās uz Cēsu pili, kurā atradās Livonijas karalis Magnuss. Sakarā ar aizdomām par Magnusa nodevību, cars lika viņu apcietināt un padzīt viņa karaspēku. Pēc piecu dienu lielgabalu apšaudes krievi ieņēma nocietināto Cēsu pilsētu un nežēlīgi izrēķinājās ar pilsētniekiem, bet apmēram 300 pils aizstāvji, to skaitā sievietes un bērni, pilī uzspridzinājās. 7. septembrī Krievijas karaspēks cara vadībā ieņēma Raunas pili — bijušo Rīgas arhibīskapa rezidenci un Valmieras cietoksni. Bez cīņas padevās Trikātas un Smiltenes pilis, bet Gulbenes pils aizstāvji uzspridzinājās kopā ar pili. Pēc tam Jānis Briesmīgais caur Tērbatu atgriezās Pleskavā.[7]
Gāztais karalis Magnuss vēlāk tika atbrīvots no apcietinājuma un drīz vien pārgāja krievu pretinieku pusē. 1577. gada decembrī apmēram 200 jātnieku un tikpat kājnieku Jāņa Bīriņa vadībā pēkšņā nakts uzbrukumā padzina krievu garnizonu no Cēsīm.
Jānis Briesmīgais lietoja Eiropā nepazīstamu karadarbības paņēmienu — cilvēku aizdzīšanu verdzībā. Tajos novados, kur pilis nepadevās, tūkstošiem iedzīvotāju tika aizdzīti verdzībā.
Kara ceturtais posms (1578—1583)
labot šo sadaļu
1578. gadā cars Jānis Briesmīgais lika vojevodam Ivanam Mstislavskim un bajāram Morozovam atgūt Cēsis. Septembrī sākās vairāk kā mēnesi ilgs Cēsu pils aplenkums, tās aizstāvji cieta no bada. Cēsu kaujas rezultātā 1578. gada 21. oktobrī apvienotais Polijas-Lietuvas un Zviedrijas karaspēks zviedru ģenerāļa Boses un lietuviešu karavadoņa Sapegas vadībā sakāva pils aplencējus. Krievu karaspēks šajā kaujā zaudēja ap 7000 vīru, pārējie atkāpās uz savu galveno bāzi Tērbatas cietoksnī. Cēsu kauja iezīmēja lūzumu Livonijas kara gaitā.
1579. gadā poļi un lietuvieši atguva Polocku, iebruka Krievijā un ieņēma Veļikijlukus (Великие Луки). 1580. gadā zviedri ieņēma Korelas cietoksni. 1581. gadā Zviedrijas armija Pontusa Delagardija vadībā atkaroja Narvas cietoksni. 1581.-1582. gadā Stefana Batorija vadītā armija ilgstoši aplenca Pleskavas kremli, tomēr nespēja to ieņemt. 1581. gada jūlijā karaļa Batorija apmetnē Polockā ieradās pāvesta legāts Maskavā Antonio Posevino kopā ar četriem jezuītiem, 30. augustā cars Ivans IV savā Smoļenskas apmetnē uzņēma pāvesta delegāciju un piekrita, ka Antonio Posevino darbosies kā starpnieks starp caru un karali, ceļojot starp Smoļensku un Polocku, bet krievu valodu protošais Stefans Drenockis (Stefan Drenocky) no Zagrebas paliks Maskavijā, bet Džovanni Paolo Kampana pāvestam ziņos par sarunu rezultātiem.[8]
Sarunu rezultātā 1582. gadā Krievija un Polija-Lietuva noslēdza Jamzapoļskas miera līgumu, kurā Krievija atteicās no visiem iekarojumiem Livonijā par labu Polijai-Lietuvai. Vēlāk Krievija bija spiesta noslēgt Pļusas pamieru arī ar Zviedriju, uz laiku zaudējot arī Ingrijas zemes.
Kara rezultāts
labot šo sadaļuLivonijas Konfederācija jau kara sākumā sadalījās. Laikā no 1557. līdz 1566. gadam tās laicīgie un garīgie valdnieki noslēdza vairākus līgumus, ar kuriem viņu zemes pārgāja Dānijas, Zviedrijas un Lietuvas pakļautībā. Uz šī dalījuma pamata izveidojās igauņu un latviešu zemju iedalījums, ko vēlāk pārņēma arī Krievijas Impērija (izveidojot Igaunijas, Livonijas un Kurzemes guberņas, ar Latgali, kā atsevišķu teritoriju). Izveidojoties Kurzemes un Zemgales hercogistei, Livonijas nosaukumu turpmāk attiecina uz tagadējās Latgales, Vidzemes un Igaunijas zemēm.
Sabrukušās Livonijas teritoriju sadalīja kaimiņvalstis. Šeit izveidojās:
- Zviedru Igaunija.
- Sāmsalas-Vīkas bīskapija un Piltenes bīskapija Dānijas kontrolē.
- Tērbatas bīskapija un Narva, Krievijas okupācijā līdz 1583. gadam.
- Pārdaugavas Livonijas hercogiste, Lietuvas un Polijas pakļautībā.
- Kurzemes un Zemgales hercogiste, Lietuvas un Polijas pakļautībā.
- Rīgas brīvpilsēta, līdz 1582. gadam.
- Grobiņas novads ieķīlāts Prūsijas hercogistei.
Kartes
labot šo sadaļu-
Livonijas zemes pirms kara -
Livonijas sadalīšanās, 1560-1585 -
Stefana Batorija karagājieni -
Pēckara robežas
Pielikums
labot šo sadaļuLivonijas ķēniņa Magnusa vēstule (1570)
labot šo sadaļuHercoga Magnusa vēstule Tallinas iedzīvotājiem:
"Mēs, Magnuss, no Dieva žēlastības, Livonijas ķēniņš, igauņu un latviešu zemju kungs, Norvēģijas [troņ]mantnieks, Šlēzvigas, Holšteinas, Stormarnes un Ditmares hercogs, Oldenburgas un Delmenhorstas grafs, Rēveles iedzīvotājiem un visiem, kam rūp kristīgas pasaules labums un dievbijība, visiem, kas meklē apspiestās un nopostītās Livonijas labklājību, brīvību un grib saviem pēcnākamiem novelt mūžīgu ļaunumu, samaitāšanu un bojā iešanu un aizkavēt nevainīgu asiņu izliešanu, ziņojam sekošo:
Kā apdraudētās un izpostītās Livonijas iedzīvotāji savā nelaimē ir cītīgi meklējuši pēc kristīga vācu valdnieka un lūguši pēc Visspēcīgā Dieva palīdzības, tā arī mēs savas valdīšanas sākumā no visas sirds esam lūguši Dievu, lai Viņš mums rādītu ceļus un līdzekļus, kā palīdzēt nabaga zemei. Bet pēc Dieva gribas daudzi gadi ir pagājuši, un mēs nekā neesam varējuši atrast. Tikai tagad Krievijas cars, neizprotamā Dieva prāta pamudināts, apzīmogotā rakstā un ar parasto krusta skūpstīšanu, visžēlīgi un saziņā ar mums, ir iecēlis mūs par visas Livonijas ķēniņu. Šo savu lēmumu viņš ir pasludinājis šādā veidā: Krievijas cars grib atdot mums visu Livoniju vai nu iekaŗojot, vai uz līguma pamata. Tāpat viņš ir nolēmis kopā ar Sv.Romas valsti karot pret turkiem un visiem kristīgās pasaules ienaidniekiem. Livonijā nevar būt nekādas citas valdības, izņemot mūsējo un mūsu mantnieku. Ja tādu nebūtu, tad valda Dānijas ķēniņš vai Holšteinas hercogs, un tas paliek spēkā uz mūžīgiem laikiem. Arī neviens krievs nevar būt par Livonijas valdnieku. Krievijas cars grib nest tikai Livonijas apsargātāja tituli un krustu skūpstot ir solījies ziedot šim mērķim savu valsti, pat savu dzīvību. Tādēļ mums arī vajaga parādīt caram kaut mazu atzinību par visu to, kas rakstā minēts un solīts. Krievijas cars mūs ir sūtījis šurp ar kaŗaspēku izdzīt ienaidniekus — zviedrus no Livonijas.
Ja nu Rēvele, kurai jau agrāk no mums piesūtīts raksts, gribētu padoties mums un mūsu mantniekiem, bet ja tādu mums nebūtu, tad Dānijas ķēniņam vai Holšteinas hercogu namam, tad viņai atstāsim ne tikai vecās privilēģijas, bet dosim vēl jaunas, valdīt pār jūŗām un daudzām zemēm, kas atnesīs pilsētai daudz labuma. Ja Rēvele ar mieru meklēt savu un savu bērnu labklājību, tad mēs varam sākt sarunas. Apsolām dot arī sūtņiem ķēnišķīgu pavadniecību vai ķīlniekus. Bet ja Rēvelei patīk bojā iešana un asins izliešana, tad mēs neslēpjam, ka Krievijas cars izlietos visu savu varu, lai izpostītu pilsētu un nostādītu iedzīvotājus vergu un kalpu stāvoklī. Bet mēs nevēlamies nekā cita, kā tikai to, lai Rēvelei būtu mūžīga labklājība, lai viņa atkal atdabūtu savu veco, viņai pienācīgo valdību, un lai viņa labi apdomātu, kādas lielas brīvības uz jūras un sauszemes viņa varētu dabūt. Pilnīgi neiespējami, ka Rēvele varētu pretoties Krievijas caram, kurš pēc savas patikas var iekarot viņu ir ziemā, ir vasarā, bez kā Zviedrijas ķēniņš iespētu to aizkavēt. Zviedrijas ķēniņu pašu, ja Dievs tā gribēs, padzīt ne tikai no Livonijas vien, bet arī no Somijas un daudz citām zemēm.
Tas, ko izdomājuši visādi melkuļi, it kā šis karš nākšot par labu Krievijas caram, ir tikai maldināšana un krāpšana, no kā mēs gribam Rēveles iedzīvotājus biedināt. Drīzā laikā šie melkuļi samaksās šos melus ar savām asinīm. Ja, šis kristīgi domātais biedinājums nepalīdzēs, Dieva un visas kristīgas pasaules priekšā mēs nebūsim vainīgi. Ko jūs nodomājuši darīt, par to dodiet mums noteiktu atbildi. Šeit minētā stingru ieturēšanu apliecinām ar mūsu pašrocīgu parakstu un mūsu zīmogu".
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Pēc Kasimovas (1452) un Kazaņas (1552) hanistu pakļaušanas tās turpināja pastāvēt kā Maskavijas vasaļvalstis
- ↑ «Leišu un poļu laikmets Livonijā». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 21. aprīlī. Skatīts: 2019. gada 19. augustā.
- ↑ «Leišu un poļu laikmets Livonijā». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 21. aprīlī. Skatīts: 2019. gada 19. augustā.
- ↑ Edgars Dunsdorfs, Arnolds Speke. Latvijas vēsture 1500-1600. Stokholma, 1964. 156 lpp.
- ↑ Diploma unionis Livoniae cum Litvania 25 et 26 Decembris 1566 no Christoph George von Ziegenhorn. Staats Recht der Herzogthümer Curland und Semgallen. Königsberg: Johann Jacob Kanter, 1772 — op. cit. nr. 64.
- ↑ Б. Кузнецов. Великий князь всея Руси Симеон Бекбулатович Arhivēts 2014. gada 22. martā, Wayback Machine vietnē. (krieviski)
- ↑ Edgars Dunsdorfs, Arnolds Spekke. Latvijas vēsture 1500 — 1600. Daugava, 1964. — 157 lpp.
- ↑ CAMPANA, Giovanni Paolo di Domenico Caccamo - Dizionario Biografico degli Italiani - Volume 17 (1974) (itāliski)
Ārējās saites
labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Livonijas karš.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Austrumeiropas enciklopēdijas raksts (vāciski)
- Rusova Livonijas hronika par Livonijas karu (tulkojums latviešu valodā)
- Zalomona Heninga Kurzemes un Livonijas hronika (1594) (angļu tulkojums) — 1.daļa, 2.daļa, 3.daļa.
- Не наша война, но нашего имени Виктор ПОДЛУБНЫЙ, Gazeta.lv 09.01.2014. pirmā daļa (krieviski)
- Не наша война, но нашего имени Виктор ПОДЛУБНЫЙ, Gazeta.lv 10.01.2014. otrā daļa (krieviski)
 | Šis ar vēsturi saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |