Salaspils līgums
Salaspils līgums (Kerckholmssche vordracht, vācu: Kirchholmer Vertrag) bija 1452. gadā 30. novembrī Salaspils pilī noslēgts izlīgums starp Livonijas ordeni, Rīgas arhibīskapu un Rīgas pilsētu par tās vienlaicīgu pakļaušanos abiem Livonijas zemes kungiem - Livonijas ordenim un Rīgas arhibīskapam. Tie ieguva tiesības turpmāk apstiprināt pilsētas iekšējās kārtības noteikumus, tiesības piedalīties tiesās un gūt pusi no tiesu ienākumiem.
Priekšvēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1419. gadā Rīgas arhibīskaps Johans VI Ambundi sasauca pirmo Livonijas landtāgu. Pēc Livonijas ordeņa sagrāves Pabaiskas kaujā 1435. gada 4. decembrī tas Valkā parakstīja "vienu draudzīgu vienošanos" (eiine fruntliche eyntracht) ar visiem Livonijas Konfederācijas partneriem (Rīgas, Kurzemes, Tērbatas, Sāmsalas-Vīkas un Tallinas bīskapiem un to vasaļiem, Rīgas, Tallinas un Tērbatas rātēm) par kopīgu militāru sadarbību.
1451. gadā Rīga uzsāka slepenas sarunas ar 1440. gadā izveidoto Prūsijas pilsētu un vasaļu savienību par iespējamu spēku apvienošanu pretstāvei Vācu ordenim.[1] Rīgas arhibīskaps Silvestrs Stodevešers un Livonijas ordeņa mestrs Johans fon Mengede 1452. gada vasarā Salacas (19. jūlijā) un Salaspils (21. augustā) sarunās vienojās sadalīt virskundzību pār Rīgu. 19. novembrī Rīgas priekšstāvjus uzaicināja uz Salaspili, kur viņi saņēma divus apsūdzības rakstus par baznīcas, politisko un teritoriālo tiesību neievērošanu.
Līgums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1452. gada novembra beigās Salaspilī uz sapulci ieradās Livonijas ordeņa mestrs Mengede, Rīgas arhibīskaps Stodevešers, Rīgas domkapitula, Rīgas arhibīskapijas bruņniecības un Harijas-Vīrijas ordeņa bruņniecības pārstāvji. No Rīgas ieradās 6 pārstāvji no rātes un 6 pārstāvji no abām ģildēm. Rīdziniekiem nolasīja minētās apsūdzības un prasīja atbildi 6 dienu laikā.
Vienošanās sastāvēja no diviem līgumiem, kas saturēja četrus dokumentus. Viens līgums bija noslēgts starp arhibīskapu, domkapitulu, ordeņa mestru un pilsētu, otrs līgums bija tikai starp arhibīskapu un ordeņa mestru. Līgumos tika noteikts, ka Rīgai jāzvēr uzticība abiem virskungiem.
- Rīgai bija jāzvēr uzticība abiem zemes kungiem;
- Livonijas ordeņa mestrs un Rīgas arhibīskaps turpmāk apstiprinās Rīgas augstāko tiesnesi (virssoģi), kam vienlaikus bija jābūt vienam no četriem birģermeistariem;
- Ordenis un arhibīskaps ieguva tiesības kalt naudu Rīgā un iegūt nozvejoto zivju desmito tiesu;
- Ordenis un arhibīskaps apstiprināja Modenas Viļuma noteiktās Rīgas privilēģijas;
- turpmākajos abu zemes kungu strīdos Rīgai bija jāievēro neitralitāte.[2]
Turklāt Rīgai bija jāsamaksā ordenim 1000 Reinas guldeņu un jāatdod pilsētas lielākais lielgabals.[3]
Sekas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Līgums neatrisināja virsvaras jautājumu Rīgas pilsētā, bet padarīja to vēl sarežģītāku. Pēc līguma parakstīšanas Rīgas pilsētai nācās diplomātiski lavierēt starp abiem senjoriem, cenšoties atgūt savas brīvības. 15. gadsimta otrajā pusē līguma punkts par dubulto virskundzību pār Rīgu vairākkārt tika atcelts un atkal atjaunots. 1479. gadā arhibīskaps Silvestrs Stodevešers pret Livonijas ordeni noslēdza savienību ar Zviedrijas karali, taču ordeņa karavīri viņu saņēma gūstā un ieslodzīja Kokneses pilī.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Feodālā Rīga. / red. T.Zeids - Zinātne: Rīga, 1978., 52. lpp.
- ↑ Latviešu konversācijas vārdnīca. XIX. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 37 331 - 37 333. sleja.
- ↑ letonika.lv
