Mana politisko puķu kaste

Toreiz, kad bija vēl dziļa ziema un visa pasaule atzīmēja Starptautisko Sieviešu Solidaritātes dienu, arī mūsu darbavietā negāja secen šī tradīcija, un visi vīrieši dāvāja sievietēm tulpes. Taču viens kolēģis bija ieradies puķubodē par vēlu, jo visas tulpes bija izpirktas. Tā vietā viņš nopirka un uzdāvināja puķu sēklas. Tās nu mani priecē un iedvesmo šobrīd.

Urā, man beidzot piedzima zarkukainis!

Kādus 3 mēnešus atpakaļ man atsūtīja zarkukaiņu oliņas. Ilgi un pacietīgi gaidīju lielo brīnumu, bet likās jau, ka nekas nenotiks. Man bija aizdomas, ka esmu kaut ko nepareizi izdarījusi - vai nu viņām par mitru, vai par sausu, vai par aukstu, vai man slikta karma. Šorīt īsi pirms došanās uz darbu nolēmu kārtējo reizi uzmest aci, bet bez cerībām. Pamanīju, ka vāciņā, kur glabājas oliņas, kaut kas iebiris, kāds zariņš vai. Tad pamanīju, ka zariņš spirinās. Viņš izskatījās tik aizkustinoši bezpalīdzīgs, rausdamies ārā no olas.

Neesmu pārāk apmierināta ar bildēm, bet nebija laika. Saudzīgi iecēlu šo jauno pilsoni jau sen iegādātajā akvārija kastē, ieliku iekšā zaļbarību tādā daudzumā, it kā viņš būtu trusis, un devos prom ar jauku apziņu, ka vismaz kaut kas labs arī ir noticis.

Eglītes pēc gada

Apmēram pirms gada iebāzām zemē sēkliņas. Par nožēlu priedes nav izturējušas ziemu, pieļauju arī domu, ka augsne tām nav patikusi. Turpretī eglītes rotājas ar jaunajiem dzinumiem.

Ko es satiku

Devos pirmajā nelielajā veloizbraukumā ar cerību ieraudzīt ko jauku. Diemžēl nedaudzie pamodušies kukainīši bija tik žigli, ka man nebija nekādu cerību. Kad jau domāju mest plinti krūmos, man pie kāda celma uzšņāca šāds:

Atliek vienīgi noskaidrot, kas tas īsti ir. Vai tā būtu melna odze?

Reģionālās īpatnības

Meža ķiploku plantācija Salacas krastā pavasarī. Labi un tālu smaržo un ir garšīgi.


Mūsas krasts šāvējgurķu apsargāts (atšķirībā no ķiplokiem šiem ir vienīgi dekoratīva funkcija):

Svētā Sulpīcija

Pie mums labdarības misijā ieradās kāda būtne. Viņas misijas mērķis esot atbrīvot mūs no mušām. Tika tai dots cēls vārds - svētā Sulpīcija. No drošiem avotiem zināms, ka tā noteikti ir viņa, jo vīrieši tik lieli nekad neizaugot - tie kļūstot par kanibālisma upuriem jau jaunībā.

Šeit ir redzams, kā viņa izpilda savu misiju.

Mazulīši

Nu jau izlīdušas arī priedītes. Lūk priedes mazulis:

Bet šī ir eglīte:

Čaklās egles un slinkās priedes

Atskaitos par panākumiem koku jautājumos. Tātad ir pagājušas 20 dienas, un ir parādījušās pirmās 5 eglītes:

Diemžēl priedes ir slinkas un neseko savu radinieču piemēram.

Iesējām kociņus

Mums darbā izdalīja kociņu sēklas sakarā ar vislatvijas akciju "Skābeklis". Tad es iekš Depo nopirku kasti un puķu augsni (skujkoku augsnes bija izpirktas).
Šeit notiek sēšanas process. Vienā pusē būs eglītes, otrā - priedītes:

Kastīte pagaidām dzīvos istabā, gaidīsim, kas notiks tālāk.

Meža dienu iespaidi

Pavasarī esot adatas jāliek nost. Laiks tuvināties dabai un smelties tajā spēku un iedvesmu. Vot, tā kā es to daru:

Maģiskā stihija - uguns:

Nekad nebiju redzējusi šādas puķītes, tāpēc mājās steidzos noskaidrot, kas tā ir - tā ir mazā kapmirte:

Es jau sen sapņoju iestādīt kociņu. Bet visās talkās vienmēr tikai - uzkopšana, uzkopšana, pamperu un pudeļu lasīšana. Cik var? Es gribu izdarīt kaut ko paliekošu, kaut ko patiesi dižu. Tā kā talkas organizātoriem laikam bija apnikusi mana činkstēšana, tad viņi speciāli man par godu sagādāja dažus stādiņus. Patiesībā tur dikti prasījās, ko iestādīt, jo pēc džungļu izzāģēšanas kļuvis gauži pliks.
Lūk, kā es stādīju balteglīti. Kā redzat, man gāja apmēram tāpat kā onkulim Podžeram no "Trīs vīriem laivā" ar gleznas karināšanu:

Toties šo lapeglīti, kuru lāga nevar saskatīt, es patiešām iestādīju pati!

Es braukšu novērot - pēc gada, pēc 10, pēc 40 un pēc 100. Ja vien vairs pratīšu atrast...