Pāriet uz saturu

Josips Brozs Tito

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Tito)
Josips Brozs Tito
Јосип Броз Тито
Josips Brozs Tito 1961. gadā
2. Dienvidslāvijas SFR prezidents
Amatā
1953. gada 14. janvāris — 1980. gada 4. maijs
Priekštecis Ivans Ribars
Pēctecis Lazars Koliševskis

Dzimšanas dati 1892. gada 7. maijā vai 25. maijā
Valsts karogs: Austroungārija Kumroveca, Austroungārija
Miršanas dati 1980. gada 4. maijā
Valsts karogs: Dienvidslāvijas Sociālistiskā Federatīvā Republika Ļubļana, Dienvidslāvijas Sociālistiskā Federatīvā Republika
Apglabāts Ziedu nams
Tautība horvāts
Bērni 4
Profesija mašīnists, revolucionārs, valstsvīrs
Paraksts

Maršals Josips Brozs Tito (serbu-horvātu: Јосип Броз Тито, Josip Broz Tito, dzimis 1892. gada 7. maijā vai 25. maijā Kumrovecā, Austroungārijā, miris 1980. gada 4. maijā Ļubļanā, DSFR) bija revolucionārs, partizānu vadonis un ilggadīgs sociālistiskās Dienvidslāvijas federācijas vadītājs.

No 1937. gada Dienvidslāvijas komunistu līgas ģenerālsekretārs (vēlāk prezidents). Otrā pasaules kara laikā Dienvidslāvijā vadīja pret nacistu un fašistu okupāciju vērsto partizānu kustību. Pēc kara Tito kļuva par jaunizveidotās sociālistiskās Dienvidslāvijas premjerministru (1943—1963), bet vēlāk arī par prezidentu (1953—1980). No 1943. gada līdz savai nāvei bija Dienvidslāvijas Tautas armijas virspavēlnieks.

Galvenais Dienvidslāvijas Sociālistiskās Federatīvās Republikas (1943—1992) militāri-politiskais veidotājs un vadītājs. Vienīgais no pēckara Austrumu bloka valstu vadītājiem, kas veiksmīgi sacēlās pret Staļina politisko kursu 1948. gadā un saglabāja neatkarību no Maskavas.

Lai arī neizbēgami autoritārs komunistiskas valsts vadītājs, Tito tēls ir pozitīvs, jo viņa varas gados Dienvidslāvijā notika strauja ekonomiskā izaugsme un valsts spēlēja nozīmīgu lomu starptautiskajā politikā. Kopā ar Nehru, Nāseru un Sukarno bija viens no Nepievienošanās kustības izveidotājiem.

Josips piedzima Kumrovecas ciematā Horvātijā kā septītais bērns horvāta Franjo Broza un slovēnietes Marijas Javoršekas ģimenē. 1910. gadā iestājās Horvātijas un Slavonijas sociāldemokrātiskajā partijā. Sākotnēji strādāja kā metālapstrādātājs, vēlāk arī autobūves fabrikās Vācijā.

No 1913. gada ar izcilību kalpoja Austroungārijas armijā, kļūstot par jaunāko artilērijas seržantu. Pirmā pasaules kara laikā 1915. gada aprīlī ievainots un saņemts krievu gūstā pie Dņestras Bukovinā, kā dēļ nepaspēja saņemt piešķirto sudraba medaļu par drosmi. Nosūtīts uz gūstekņu darba nometni Urālos. Iesaistījās Oktobra revolūcijā, pievienojoties sarkangvardu vienībai. Vēlāk strādāja Omskā, apprecējās ar krievieti. 1920. gada sākumā atgriezies jaunizveidotajā Dienvidslāvijā, iestājās Komunistiskajā partijā.

Segvārdu Tito viņš ieguva 1934. gadā, kad tika ievēlēts pagrīdes komunistru partijas Centrālkomitejā. No 1935-1936. gadam strādāja Kominternē Maskavā.

No 1936. līdz 1938. gadam Tito piedalījās Spānijas Pilsoņu karā. Pēc asiņainām partijas tīrīšanām 1937. gadā Tito tika iecelts par Dienvidslāvijas komunistu vadītāju kā uzticams Staļina atbalstītājs.

No 1941. gada 4. jūlija vadīja Dienvidslāvijas Tautas atbrīvošanas armiju. Lai arī sākotnēji komunistu partizāni un serbu nacionālistu pretošanās kustības četniki kopā veica partizānu operācijas, ideoloģisko atšķirību dēļ no 1941. gada novembra tie savstarpēji nežēlīgi karoja. Pēc Teherānas konferences 1943. gadā Sabiedrotie atzina Tito par galveno pretestības vadītāju un atbalstīja viņa armiju militāri. Partizāniem izdevās atbrīvot un kontrolēt lielu valsts daļu. 1945. gada sākumā Padomju armija kopā ar dienvidslāviem pabeidza valsts atbrīvošanu, par ko Tito saņēma Uzvaras ordeni.

1948. gadā politisku nesaskaņu dēļ tika sarautas dienvidslāvu-padomju attiecības. Padomju presē Tito tika raksturots kā "asiņains antikomunistisks fašists". Dienvidslāvija tuvinājās ar ASV, no kuras saņēma ieroču piegādes.

Attiecības ar PSRS tika uzlabotas tikai pēc Staļina nāves, kad Ņikita Hruščovs 1955. gadā apmeklēja Dienvidslāviju. Tito atbalstīja padomju iebrukumu Ungārijā (1956), bet kritizēja Prāgas pavasara apspiešanu (1968).

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]