Pāriet uz saturu

Prometijs

Vikipēdijas lapa
Prometijs
61

2
8
23
18
8
2
Pm

144,9127 g/mol

[Xe]4f56s2

Uranīts (urāna rūda), kas satur kvintiljonās daļas prometija
Oksidēšanas pakāpes +3
Elektronegativitāte 1,1
Blīvums 7260 kg/m3
Kušanas temperatūra 1315 K (1042 °C)
Viršanas temperatūra 3273 K (3000 °C)

Prometijs ir ķīmiskais elements ar simbolu Pm un atomskaitli 61. Tas ir lantanīdu saimes radioaktīvs, mīksts metāls. Prometijam nav stabilu izotopu. Dabā tā koncentrācija ir ļoti zema. Prometijs veidojas urāna radioaktīvajā sabrukšanā. To lieto par bēta starojuma avotu. Prometiju-147 izmanto radioizotopiskajos termoelektroģeneratoros, jo tas sabrūkot neveido gamma starus un ir relatīvi maz bīstams. Savienojumos prometijs ir trīsvērtīgs. Ķīmiskā elementa nosaukums ir radies no grieķu mitoloģijā esošā titāna Prometeja vārda.

Prometijs ir lantanīdu saimes radioaktīvs, mīksts metāls. Tā blīvums normālos apstākļos ir salīdzinoši liels, tas ir, 7260 kg/m³. Prometija kušanas temperatūra ir 1042 °C, bet viršanas temperatūra ir 3000 °C. Prometija elektronu konfigurācija ir [Xe]4f56s2. Septiņi elektroni ir valences elektroni. Visi prometija izotopi ir radioaktīvi.

Prometija ķīmiskās reakcijas ir līdzīgas citiem lantanīdiem. Tas var veidot savienojumus ar dažādiem elementiem, piemēram, ar halogēniem vai skābekli.

Prometijs ir vienīgais lantanīds un viens no diviem ķīmiskajiem elementiem, kuru atomskaitlis ir no 1 līdz 83 un tam nav stabilu izotopu. Tāpēc tā koncentrācija dabā ir ļoti zema. Stabilākais izotops ir prometijs-145, kura pussabrukšanas periods ir 17,7 gadi.[1] Mākslīgi ir iegūti prometija izotopi, kuru masas skaitlis ir no 126 līdz 163.[1]

Atrašanās dabā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dabā prometijs ir ļoti reti sastopams, un tas parasti rodas, kad sadalās urāns vai citi radioaktīvi elementi, piemēram, torijs. Parasti tas rodas kā produkts citu radioaktīvo elementu sadalīšanās rezultātā. Prometijs, kas rodas šajā procesā, ļoti nelielos daudzumos ir atrodams Zemes garoza virskārtā. Tiek lēsts, ka kopējais prometija daudzums dabā ir no 500 līdz 600 gramiem.

1902. gadā prometijs pastāvēšanu paredzēja čehu ķīmiķis Bohuslavs Brauners. Prometijs eksistences pierādījumus 1944. gadā novēroja amerikāņu ķīmiķi Džeikobs Marinskis (Jacob Marinsky), Lorenss Glendenins (Lawrence Glendenin) un Čārlzs Korjels (Charles Coryell). Otrā pasaules kara dēļ viņi savus novērojumus publicēja 1946. gadā. Ķīmiskā elementa nosaukums ir radies no grieķu mitoloģijā esošā titāna Prometeja vārda. 1950. gadā, kad tika pieņemts ķīmiskā elementa nosaukums, tika izskatīti arī tādi varianti kā illīnijs, ciklonijs, florencijs un prometejs.

Prometiju-147 izmanto radioizotopiskajos termoelektroģeneratoros, jo tas sabrūkot neveido gamma starus un ir relatīvi maz bīstams. Prometiju izmanto luminiscējošās ierīcēs un krāsās, kur nepieciešama ilgstoša gaismas emisija. Prometijs veicina luminiscences procesu.

  1. 1,0 1,1 «Isotopes of the Element Promethium» (angļu). Jefferson Lab. Skatīts: 2023-12-03.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]