Pāriet uz saturu

Mihails Bulgakovs

Vikipēdijas lapa
Mihails Bulgakovs
Михаил Булгаков
Mihails Bulgakovs 1928. gadā
Mihails Bulgakovs 1928. gadā
Personīgā informācija
Dzimis 1891. gada 15. maijā
Kijiva, Krievijas Impērija (tagad Karogs: Ukraina Ukraina)
Miris 1940. gada 10. martā (48 gadi)
Maskava, PSRS (tagad Karogs: Krievija Krievija)
Paraksts
Literārā darbība
Nodarbošanās romānists un dramaturgs
Žanri fantastika, satīra
Slavenākie darbi "Meistars un Margarita"
Mākslas portāls / Literatūras vikiprojekts                        Infokaste

Mihails Bulgakovs (krievu: Михаил Афанасьевич Булгаков; dzimis 1891. gada 15. maijā Kijivā, miris 1940. gada 10. martā Maskavā) bija padomju Krievijas rakstnieks. Tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem rakstniekiem 20. gadsimta literatūrā. Viņš rakstīja romānus, lugas un stāstus, kā arī darbojās publicistikā. Viņa slavenākais darbs ir romāns "Meistars un Margarita", ko uzskata par vienu no nozīmīgākajiem romāniem krievu — un arī pasaules — literatūrā. Starp citiem ievērojamiem Bulgakova darbiem jāmin garais stāsts "Suņa sirds", romāni "Teātra romāns" un "Baltā gvarde".

Daudzi Bulgakova darbi tulkoti arī latviešu valodā. 1979. gadā latviešu valodā izdotais Ojāra Vācieša "Meistara un Margaritas" tulkojums tiek uzskatīts par nozīmīgu notikumu.[1]

Biogrāfija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bērnība un jaunība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bulgakovs dzimis Kijivā, tagadējā Ukrainā (tolaik — Krievijas Impērijā) kā vecākais dēls teoloģijas profesora ģimenē. Bulgakova tēvs strādāja Kijivas Garīgajā akadēmijā, kā arī bija grāmatu cenzors reliģiskos jautājumos. Ģimenē kopā bija septiņi bērni. Bulgakovam bija četras māsas (Nadežda, Vera, Jeļena un Varvara) un divi brāļi (Nikolajs un Ivans).

Bulgakovs mācījās Pirmajā Kijivas vidusskolā (1900—1909). Šajā laikā par viņa mīļākajiem autoriem kļuva Nikolajs Gogolis, Aleksandrs Puškins, Fjodors Dostojevskis un Čārlzs Dikenss. Pēc tam viņš studēja medicīnu Kijivas Universitātē (1909—1916), kuru pabeidza ar izcilību. No 1916.—1918. gadam viņš darbojās kā ārsts Smoļenskas guberņas Nikoļskas ciemā. Savu pieredzi šajā laikā viņš aprakstīja stāstu ciklā "Jauna ārsta piezīmes".

1918.—1919. gadā Bulgakovs darbojās kā ārsts Kijivā. Viņš pieredzēja vācu okupāciju un vēlāk Sarkanās armijas okupāciju. Šajā laikā Bulgakovs cieta no atkarības no morfija (pēc ar difteriju slima bērna ārstēšanas viņam sākās vispārēja ķermeņa saindēšanās, kas izpaudās kā sāpīga nieze, tāpēc ārsts viņam parakstīja morfiju), taču to pārvarēja ar kāda sava kolēģa palīdzību.

Pilsoņu kara gadi un Vladikaukāza

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1919. gadā februārī Bulgakovu mobilizēja Ukrainas Tautas Republikas armija, no kuras viņš dezertēja. Tā paša gada augustā kā kara ārstu viņu mobilizēja Sarkanā armija, savukārt no oktobra līdz decembrim viņš bija "brīvprātīgo armijas" jeb "baltās armijas" sastāvā (vai nu tika saņemts gūstā, vai arī pats uz to pārgāja). Brīvprātīgo armijas sastāvā Bulgakovu pārcēla uz Vladikaukāzu, kur viņš strādāja kara hospitālī. Bulgakovs dezertēja un palika Vladikaukāzā ar nodomu emigrēt uz rietumiem (sākumā doties uz Odesu, tad uz Konstantinopoli, bet pēc tam uz rietumiem). Kad par braucienu jau bija samaksāts, viņš ārkārtīgi smagi saslima ar tīfu un aizbraukt neizdevās. Vladikaukāzā Bulgakovs palika līdz pat 1921. gada vidum.

Pēc slimības Bulgakovs pameta mediķa praksi un sāka nodoties rakstīšanai. Viņa literārā darbībā sākās Vladikaukāzā, kur viņš sāka strādāt "Mākslas apakšnodaļā" — organizācijā, kuras uzdevums teorētiski bija atbalstīt literātus un māksliniekus, rīkot lekcijas utt. Bulgakovs darbojās arī kādā laikrakstā (rakstīja par kultūru), lasīja lekcijas par Puškinu un Čehovu, sāka rakstīt arī stāstus un uzrakstīja 5 lugas, no kurām vienu iestudēja vietējais teātris (par šīm lugām pats Bulgakovs vēlāk izteicās visai sarkastiski un no tām saglabājusies tikai viena — "Mullas dēli"). Par Vladikaukāzā pavadītajiem gadiem Bulgakovs vēlāk uzrakstīja darbu "Piezīmes uz manšetēm".

Maskava un darbs periodikā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1921. gada septembrī Bulgakovs pārcēlās uz Maskavu, kur sāka strādāt Tautas izglītības komisariāta Politiskās izglītības galvenās pārvaldes Literatūras nodaļā. Literatūras nodaļa drīz tika slēgta finanšu grūtību dēļ, un Bulgakovs sāka darboties periodikā (rakstīja feļetonus — izvērstus apskatus par aktuāliem notikumiem). 1922.—1923. gadā viņš rakstīja laikrakstam "Nakanuņe" (Berlīnē), pēc tam — arī avīzei "Gudok". Kopumā Bulgakovs publicējās 16 žurnālos un avīzēs un šajā laikā uzrakstīja apmēram 300 feļetonu, tomēr cieta ārkārtīgu nabadzību. Lielākā daļa feļetonu bija par Maskavas dzīvi, taču atsevišķi arī par Ļeņingradu un Kijivu. Starp nozīmīgākajiem feļetoniem jāmin "Galvaspilsēta bloknotā" (1922; feļetons 9 daļās) un "Sarkanā sala" (1924; uz šī feļetona pamata Bulgakovs vēlāk uzrakstīja tāda paša nosaukuma lugu).

Almanahā "Ņedra" Bulgakovs publicēja stāstus "Sātaniāda" un "Liktenīgās olas". "Sātaniādā" (1925) attēlots klerks, kurš gigantiskajā birokrātiskajā sistēmā zaudē savu identitāti un dzīvi. 1925. gadā Bulgakovs uzrakstīja stāstu "Suņa sirds", taču kratīšanas laikā to kopā ar Bulgakova dienasgrāmatām konfiscēja ОГПУ.

Sadarbība ar Maskavas Dailes teātri un vēstules valdībai

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Mihaila Bulgakova krūšutēls Kielcē.

Sākot ar 1925. gadu, Bulgakovs sadarbojās ar Maskavas Dailes teātri. Viņš uzrakstīja daudzas lugas, kas guva plašu publikas atsaucību. Ap 1926. gadu viņu jau uzskatīja par gluži pazīstamu literātu — viņš bija publicējis trīs nelielus stāstu krājumus. 1928. gadā trijos Maskavas teātros tika iestudētas trijas viņa lugas — "Zojas dzīvoklis", "Sarkanā sala" un "Turbinu dienas" —, no kurām pēdējā bija viņa romāna "Baltā gvarde" dramatisks uzvedums. Izrāde tika uzņemta ar sajūsmu, lai arī kritika pēla iecietīgo baltgvardu attēlojumu. 1929. gadā luga tika aizliegta, 1932. — atkal atļauta.

Divdesmito gadu otrajā pusē Bulgakova darbus sāka publicēt arvien mazāk — daudzas viņa lugas aizliedza ("Zojas dzīvoklis", "Sarkanā sala", "Skrējiens"). 1929. gadā viņš Maksimam Gorkijam rakstīja: "Visas manas lugas ir aizliegtas; nekur vairs nedrukā ne vienas vienīgas manas rindiņas; man nav gatavu darbu, un ne no viena avota nesaņemu ne kapeiku honorāra; uz maniem iesniegumiem neatbild neviena iestāde, neviens cilvēks..."

1930. gada 28. martā Bulgakovs uzrakstīja vēstuli PSRS valdībai.[2] Tajā viņš rakstīja: "Pašlaik esmu iznīcināts," — un lūdza atļauju emigrēt vai darbu kādā teātrī par štata režisoru (vai statistu, vai skatuves strādnieku — Bulgakovs rakstīja, ka viņam draud "nabadzība, iela un bojāeja"). 1930. gada 18. aprīlī viņam piezvanīja Staļins personīgi un īsā telefonsarunā ieteica pieteikties Dailes teātrī. 1930. gada 5. maijā Bulgakovs Staļinam rakstīja otro vēstuli, uz kuru atbildi nesaņēma, taču pēc kuras (10. maijā) Bulgakovam tika piešķirta režisora palīga vieta Maskavas Dailes teātrī, kur viņš no 1931. līdz 1934. gadam bija štata darbinieks. Lai arī viņa oficiālais amata nosaukums bija "režisora palīgs", viņš faktiski pildīja citus pienākumus — organizēja lugu pārrakstīšanu, slēdza līgumus ar autoriem utt. Šajā laikā viņš arī vienu reizi nospēlēja epizodisku lomu teātra izrādē (bija tiesnesis izrādē "Pikvika kluba piezīmes").

Darbs Maskavas Lielajā teātrī un mūža noslēgums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1934. gadā Bulgakovs no Maskavas Dailes teātra aizgāja un sāka strādāt Maskavas Lielajā teātrī, kur darbojās līdz pat 1938. gadam. Šajā teātrī viņš bija libretists un uzrakstīja 4 operu libretus.

Paralēli viņš joprojām arī rakstīja, piemēram, lugu par Moljēru, Moljēra dzīvesstāstu Gorkija izdotajai sērijai "Ievērojamu cilvēku dzīve", kā arī drāmu "Pēdējās dienas" ("Puškins", 1934—1935). Bulgakovs uzrakstīja arī lugu par Staļina jaunību, taču to aizliedza pats Staļins. 1936.—1937. gadā Bulgakovs atsāka darbu pie "Teātra romāna", kurā izmantoja gūto priekšstatu par teātra dzīvi. Darbs netika pabeigts. Rokrakstā autors tam bija devis vēl vienu nosaukumu — "Nelaiķa piezīmes".

Savu nozīmīgāko darbu — romānu "Meistars un Margarita" — Bulgakovs rakstīja no 1929.—1940. gadam. Darbu neļāva izdot, jo Bulgakovs atteicās izdarīt tajā izmaiņas, ko pieprasīja valsts iestādes. Tekstu Bulgakovs turpināja pilnveidot līdz pat nāvei (pēdējās izmaiņas tika izdarītas divas nedēļas pirms viņa nāves). Romāns cenzētā formā pirmoreiz padomju laikā tika publicēts 1966.—1967. gadā.

Bulgakovs bija precējies trīs reizes. Viņš nopietni saslima 1939. gada rudenī (nieru skleroze, kam sekoja redzes zudums) un nomira Maskavā 1940. gada 10. martā.

Literārā darbība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sākotnēji Bulgakovs kļuva pazīstams tieši kā dramaturgs — viņa lugas tika iestudētas daudzos Maskavas teātros un guva milzīgu publikas atzinību. Viņa lugas augstu vērtēja arī Josifs Staļins, kas iespējams, saistāms arī ar faktu, ka Bulgakova darbus gan vēlāk aizliedza, taču pret viņu pašu nekādas represijas neveica. Bulgakovs gan viņa režīmu nekad neatbalstīja un vairākos darbos to izsmēja.

Bulgakova pirmie darbi tomēr ir stāsti ("Jauna ārsta piezīmes") un romāns "Baltā gvarde". Divdesmito gadu vidū viņš sāka atzinīgi vērtēt Herberta Džordža Velsa darbus un uzrakstīja vairākus stāstus ar zinātniskās fantastikas elementiem, kā "Liktenīgās olas" (1924) un "Suņa sirds" (1925). "Suņa sirdi" PSRS publicēja tikai 1987. gadā, taču tas lasītājiem bija jau pazīstams, pateicoties samizdatam.

Arī Bulgakova nozīmīgākais darbs, romāns "Meistars un Margarita", ar samizdata palīdzību bija pieejams jau labu laiku pirms tā oficiālā pirmpublicējuma 1966.—1967. gadā. Darbība romānā risinās trīs līmeņos: pirmkārt, vēsturiskā darbība, kas risinās Jeruzalemē, kur Poncijs Pilāts uz nāvi nosoda Jēzu, otrkārt, darbība rakstīšanas laika vidē Maskavā, kur dzīvo Margarita un Meistars, kurš uzrakstījis romānu par Pilātu, treškārt, darbība fantastiskajā līmenī — Maskavā ierodas sātans ar savu svītu.

Bibliogrāfija (nepilnīga)

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Romāni

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • "Baltā gvarde" (Белая гвардия, 1924, romāns; pirmās divas daļas publicētas 1924.—1925., pilnā apjomā — 1927. (1. daļa) un 1929. (otrā un trešā daļa) Parīzē; PSRS pirmoreiz 1966. gadā, latviešu valodā — 1972. gadā Eižena Rauhvargera tulkojumā)
  • "De Moljēra kunga dzīve" (Жизнь господина де Мольера, 1933, romāns; publicēts 1962. PSRS, latviešu valodā — 1972. gadā Eižena Rauvargera tulkojumā)
  • "Teātra romāns" (Театральный роман, 1938, romāns; pirmoreiz publicēts 1965. gadā žurnālā "Novij mir", latviešu valodā — 1984. gadā Ārijas Elksnes tulkojumā)
  • "Meistars un Margarita" (Мастер и Маргарита, romāns; pabeigts 1940. gadā, pirmoreiz — ļoti cenzētā formā — parādījās padomju izdevumā "Moskva" 1966.—1967. gadā; 1969. gadā Frankfurtē pie Mainas izdots pilnībā ar atzīmēm par padomju cenzūras svītroto, pēc kā PSRS tiek izdots romāna pilnais variants (1973); latviešu valodā — 1978. gadā Ojāra Vācieša tulkojumā)

Stāsti

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • "Piezīmes uz manšetēm" (Записки на манжетах, 1922, garais stāsts; Bulgkova dzīves laikā pilnībā publicēts netika, pilnā variantā pirmpublikācija — 1987. gadā; latviešu valodā nav tulkots)
  • "Čičikova piedzīvojumi" (Похождения Чичикова, 1922, garais stāsts; publicēts 1922. gadā "Nakanuņe"; latviešu valodā nav tulkots)
  • "Sātaniāde" (Дьяволиада, 1923, garais stāsts; publicēts 1924. gadā žurnālā "Ņedra"; latviešu valodā nav tulkots)
  • "Liktenīgās olas" (Роковые яйца, 1925, garais stāsts; publicēts 1925. gadā žurnālā "Ņedra"; latviešu valodā — turpinājumos žurnālā "Latvis" anonīmā tulkojumā 1929. gadā; 1991. gadā publicēts laikraksta "Cīņa" pielikumā; 2005. gadā izdots Maijas Kudapas tulkojumā)
  • "Jauna ārsta piezīmes" (Записки юного врача, 1925—1926, stāsti; pirmoreiz publicēti žurnālos "Krasnaja panorama" un "Medicinskij rabotņik", kā vienots krājums — 1963. gadā; latviešu valodā — 1972. gadā un 1984. gadā Silvijas Rauhvargeres un Eižeina Rauhvargera tulkojumā)
  • "Suņa sirds" (Собачье сердце, 1925, garais stāsts; drīz pēc pabeigšanas stāstu kratīšanas laikā konfiscēja čeka; pirmpublicējums — 1987. gadā žurnālā "Znamja"; latviešu valodā publicēts žurnālā "Avots", 2015. gadā Maijas Kudapas tulkojumā)
  • "Morfijs" (Морфий, 1926, stāsts; latviešu valodā 1984. gadā Eižena Rauhvargera tulkojumā)

Lugas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • "Turbinu dienas" (Дни Турбиных, 1925, luga; pirmiestudējums 1926. gadā, pirmpublicējums 1955. gadā)
  • "Zojas dzīvoklis" (Зойкина квартира, 1925, komēdija; pirmiestudējums 1926. gadā)
  • "Skrējiens" (Бег, 1926, drāma)
  • "Sarkanā sala" jeb "Asinssarkanā sala" (Багровый остров, 1926, komēdija; pirmiestudējums 1928. gadā)
  • "Moljērs" jeb "Svētuļu jūgs" (Мольер jeb Кабала святош, 1929, drāma; pirmiestudējums 1936. gadā)
  • "Svētlaime" (Блаженство, 1934)
  • "Ivans Vasiļjevičs" (Иван Васильевич, 1935, luga; Bulgakova dzīves laikā iestudēta netika)
  • "Pēdējās dienas" jeb "Puškins" (Последние дни jeb Пушкин, 1935; Bulgakova dzīves laikā iestudēta netika, pirmpublicējums 1955. gadā)
  • "Batumi" (Батуми, 1939, drāma; veltīta Staļinam; Bulgakova dzīves laikā iestudēta netika)

Atsauces un piezīmes

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ «Ojārs Vācietis». literatura.lv.
  2. ↑ Viņa sieva Ļubova Bulgakova, kā arī speciālisti gan atzinuši, ka pašlaik pieejamā vēstules versijas varētu būt kāda cita cilvēka sacerēta

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Mihails_Bulgakovs&oldid=4154162"