Juris Celmiņš

Juris Celmiņš
	Latvijas izglītības un zinātnes ministrs
	Amatā; 1997. gada 13. februāris — 1998. gada 16. aprīlis
Prezidents	Guntis Ulmanis
Premjerministrs	Andris Šķēle; Guntars Krasts
Priekštecis	Māris Grīnblats
Pēctecis	Jānis Gaigals
Dzimšanas dati	1950. gada 6. februārī (74 gadi); Talsi, Latvijas PSR, PSRS (tagad Latvija)
Politiskā partija	PSKP; LTF; DCP (1992—1995); DPS (1995—1999); LDP (1999—2002); PCP (2003—2005); LPP (2007); LPP/LC (2007—pašlaik)
Profesija	skolotājs, politiķis
Augstskola	Latvijas Universitāte

Juris Celmiņš (dzimis 1950. gada 6. februārī) ir latviešu skolotājs un politiķis, bijušais Latvijas izglītības un zinātnes ministrs.

Dzīvesgājums

Dzimis 1950. gada 6. februārī Talsos lauksaimnieku ģimenē. Mācījās Zūru profesionāli tehniskajā vidusskolā, 1969. gadā pabeidza mācības Irlavas vidusskolā. 1974. gadā absolvēja studijas Latvijas Universitātē un ieguva skolotāja specialitāti.^[1] Strādāja par Irlavas vidusskolas, no 1975. līdz 1983. gadam par E. Birznieka-Upīša Tukuma astoņgadīgās skolas vēstures skolotāju, līdz 1987. gadam bija Tukuma mākslas un novadpētniecības muzeja direktors, no 1987. līdz 1989. gadam Tukuma 2. vidusskolas direktors.^[1] No 1989. līdz 1990. gadam bija laikraksta "Tukuma Ziņotājs" redaktors.^[1]

1998. gadā J. Celmiņš kļuva par Sociālo tehnoloģiju augstskolas rektoru.^[1] Ministru kabinets viņu no amata atbrīvoja 2003. gada 8. jūlijā saistībā ar virkni nelikumību augstskolas darbībā. J. Celmiņš Rīgas Centra rajona tiesā iesniedza prasību par atjaunošanu amatā.^[2]

Vēlāk Juris Celmiņš bija Rīgas 95. vidusskolas direktors.

Politiskā darbība

Bijis PSKP biedrs un LKP Tukuma rajona ideoloģijas nodaļas vadītājs.^[3]

1988. gadā bija viens no Latvijas Tautas frontes Tukuma rajona nodaļas dibinātājiem, nodaļas vadītājs un pirmo trīs kongresu delegāts. 1990. gadā ievēlēts par LR AP deputātu. Balsojis par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Darbojās LTF frakcijā un bija Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētāja vietnieks. Strādāja pie Izglītības likuma, Kultūras pieminekļu aizsardzības likuma un citu komisijā izstrādāto likumu sagatavošanas.^[1]

1992. gadā J. Celmiņš iesaistījās Demokrātiskās Centra partijas dibināšanā, bija tās valdē. No 1993. līdz 1995. gadam bija DCP valdes priekšsēdētājs.^[1] Kandidēja 5. Saeimas vēlēšanās, taču netika ievēlēts.1994. gadā piedalījās Liberālās internacionāles kongresā Reikjavikā. Līdz ar partijas apvienošanu ar partiju "Saimnieks" kļuva par Demokrātiskās partijas "Saimnieks" līdzpriekšsēdētāju.^[1] Tajā pašā gadā ievēlēts 6. Saeimā, kur bija Pieprasījumu komisijas priekšsēdētājs un Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētāja biedrs. 1996. gadā kļuva par DPS priekšsēdētāja vietnieku, kopš 1997. gada partijas valdes loceklis.^[1]

1997. gada 13. februārī kļuva par izglītības un zinātnes ministru Andra Šķēles valdībā un saglabāja amatu arī Guntara Krasta valdībā. J. Celmiņa darbības laikā tika ieviesta studējošo kreditēšana, pieņemts izglītības likums, palielinātas valsts profesoru algas. 1998. gada 16. aprīlī zaudēja amatu, jo "Saimnieks" pameta valdību.^[1] Šai pašā gadā nesekmīgi kandidēja 7. Saeimas vēlēšanās. Viņš palika partijā pēc tās pārdēvēšanas par Latvijas Demokrātisko partiju, tomēr no tās izstājās pēc neveiksmes 2001. gada Rīgas domes vēlēšanās un 2002. gada 8. Saeimas vēlēšanās.^[4]

2003. gada 27. aprīlī viņš kļuva par Progresīvās Centriskās partijas priekšsēdētāju.^[4] Partija tika likvidēta 2005. gada 31. augustā.^[5]

2007. gadā pievienojās Latvijas Pirmajai partijai.^[6]

VDK kartotēka

J. Celmiņa kartīte tika atrasta publiskotajā VDK savervēto aģentu kartotēkas daļā. Tajā apgalvots, ka viņš kā aģents "Jūrnieks" savervēts 1968. gada novembrī.^[7] Pats Celmiņš apliecināja, ka šai laikā viņu vairākkārt pratinājuši un likuši rakstīt paskaidrojumus par Zūru arodskolā (profesionāli tehniskajā vidusskolā) izveidoto pretpadomju "Kurzemes savienību", bet neesot zinājis, ka esot pieskaitīts kā aģents.^[8] No savienības locekļiem ieslodzīts tika tikai vadītājs Aukmanis, pārējie tās locekļi, ieskaitot Celmiņu, tika atstāti liecinieku statusā.^[9]

Jau 2002. gadā Rīgas Latgales priekšpilsētas tiesa izlēma, ka Juris Celmiņš nav apzināti sadarbojies ar VDK.^[10]

Atsauces

↑ ^1,0 ^1,1 ^1,2 ^1,3 ^1,4 ^1,5 ^1,6 ^1,7 ^1,8 «JURIS CELMIŅŠ». ltn.lv.^{[novecojusi saite]}
↑ «Atbrīvotais Celmiņš sūdzas tiesā». Diena. 2003. gada 12. augustā. No Sociālo tehnoloģiju augstskolas (STA) rektora amata atbrīvotais Juris Celmiņš piektdien Rīgas Centra rajona tiesā iesniedzis prasību par atjaunošanu amatā, ziņo LETA. Ministru kabinets J.Celmiņu atbrīvoja 8. jūlijā. Kopā ar |accessdate= jālieto |url=
↑ «Juris Celmiņš». Latvijas Republikas izglītības un zinātnes ministrija. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 19. novembrī. Skatīts: 2009. gada 19. jūlijā.
↑ ^4,0 ^4,1 «Vienā teikumā». Diena. 2003. gada 7. aprīlī. Progresīvi centriskās partijas kongresā piektdien par partijas priekšsēdētāju ievēlēts Sociālo tehnoloģiju augstskolas rektors Juris Celmiņš, kurš pēc neveiksmes 8.Saeimas vēlēšanās izstājās no Latvijas Demokrātiskās partijas. Kopā ar |accessdate= jālieto |url=
↑ «Progresīvā CENTRISKĀ partija (likvidēta 31.08.2005.)». KNAB.^{[novecojusi saite]}
↑ «LPP pievienojies Smiltenes mērs un Krievu partijas galvgalis». V-Diena. 2007. gada 25. janvārī. Partijā uzņemti arī Vecumnieku pagasta padomes priekšsēdētājs Rihards Melgailis, Vidrižu pagasta padomes priekšsēdētājs Jānis Ļevšins, Rīgas 95.vidusskolas direktors un bijušais izglītības ministrs Juris Celmiņš, Latvijas Sarkanā Krusta prezidents Valdis Nagobads un citi. Kopā ar |accessdate= jālieto |url=
↑ VDK kartīte: Juris Celmiņš
↑ Jānis Taurēns: Kā publiski analizēja LPSR Valsts drošības komitejas aģentu un informatoru identitāti, sadarbību? LPSR VDK zinātniskās izpētes komisija
↑ «Vēsturnieka B. Daukšta vietne: Juris Celmiņš par “Kurzemes savienības” tiesāšanu un KGB.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 6. maijā. Skatīts: 2019. gada 6. maijā.
↑ «Tiesas spriedums». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 6. maijā. Skatīts: 2019. gada 6. maijā.

Literatūra

Tālavs Jundzis. 4. maijs: Rakstu, atmin̦u un dokumentu krājums par Neatkarības deklarāciju. Fonds "Latvijas Vēsture", 2000.

Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis: Māris Grīnblats	Latvijas izglītības un zinātnes ministrs 1997. gada 13. februāris — 1998. gada 16. aprīlis	Pēctecis: Jānis Gaigals

[ltn-1] 1,0 ^1,1 ^1,2 ^1,3 ^1,4 ^1,5 ^1,6 ^1,7 ^1,8 «JURIS CELMIŅŠ». ltn.lv.^{[novecojusi saite]}

[2] «Atbrīvotais Celmiņš sūdzas tiesā». Diena. 2003. gada 12. augustā. No Sociālo tehnoloģiju augstskolas (STA) rektora amata atbrīvotais Juris Celmiņš piektdien Rīgas Centra rajona tiesā iesniedzis prasību par atjaunošanu amatā, ziņo LETA. Ministru kabinets J.Celmiņu atbrīvoja 8. jūlijā. Kopā ar |accessdate= jālieto |url=

[3] «Juris Celmiņš». Latvijas Republikas izglītības un zinātnes ministrija. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 19. novembrī. Skatīts: 2009. gada 19. jūlijā.

[pcp-4] 4,0 ^4,1 «Vienā teikumā». Diena. 2003. gada 7. aprīlī. Progresīvi centriskās partijas kongresā piektdien par partijas priekšsēdētāju ievēlēts Sociālo tehnoloģiju augstskolas rektors Juris Celmiņš, kurš pēc neveiksmes 8.Saeimas vēlēšanās izstājās no Latvijas Demokrātiskās partijas. Kopā ar |accessdate= jālieto |url=

[5] «Progresīvā CENTRISKĀ partija (likvidēta 31.08.2005.)». KNAB.^{[novecojusi saite]}

[6] «LPP pievienojies Smiltenes mērs un Krievu partijas galvgalis». V-Diena. 2007. gada 25. janvārī. Partijā uzņemti arī Vecumnieku pagasta padomes priekšsēdētājs Rihards Melgailis, Vidrižu pagasta padomes priekšsēdētājs Jānis Ļevšins, Rīgas 95.vidusskolas direktors un bijušais izglītības ministrs Juris Celmiņš, Latvijas Sarkanā Krusta prezidents Valdis Nagobads un citi. Kopā ar |accessdate= jālieto |url=

[7] VDK kartīte: Juris Celmiņš

[8] Jānis Taurēns: Kā publiski analizēja LPSR Valsts drošības komitejas aģentu un informatoru identitāti, sadarbību? LPSR VDK zinātniskās izpētes komisija

[9] «Vēsturnieka B. Daukšta vietne: Juris Celmiņš par “Kurzemes savienības” tiesāšanu un KGB.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 6. maijā. Skatīts: 2019. gada 6. maijā.

[10] «Tiesas spriedums». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 6. maijā. Skatīts: 2019. gada 6. maijā.

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]

[6]

[7]

[8]

[9]

[10]