Gotlande

Gotlande
Gotland
Nersholmenas pludmale
Gotlande Gotlande Gotlande
Ģeogrāfija
Izvietojums	Baltijas jūra
Koordinātas	57°30′0″N 18°33′0″E
Salu skaits	14 + dažas mazas
Platība	3 183,7 km²
Garums	176 km
Platums	52 km
Augstākais kalns	Lojsta 82 m
Administrācija
Zviedrija
Lēne	Gotlandes lēne
Lielākā pilsēta	Visbija
Demogrāfija
Iedzīvotāji	58 595 (2017)
Pamatiedzīvotāji	zviedri
Gotlande Vikikrātuvē

Gotlande (zviedru: Gotland) ir Zviedrijai piederoša sala Baltijas jūras vidienē, aptuveni 200 km no Kurzemes rietumu krasta. Savu nosaukumu ieguvusi no gotu (kuršu: "gudi") cilts vārda. Tā ir Zviedrijas lielākā sala. Kopā ar mazākām saliņām veido atsevišķu Gotlandes lēni, kaut arī tajā dzīvo mazāk par 1% no valsta iedzīvotājiem.

Sala bagāta ar viduslaiku arheoloģijas pieminekļiem. Visbijas vecpilsēta ir UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.

Ģeogrāfija

Gotlandes mūsdienu ģerbonis

Gotlande ir lielākā Baltijas jūras sala, ko veido kaļķakmens plato. Salas un lēņa galvaspilsēta ir Visbija. Bez Gotlandes lēnī ietilpst arī daudz mazāku salu (Forē, Lilla Karlsö, Stora Karlsö, Östergarn u. c.).

Vēsture

Ap 6000. gadu p. m. ē. uz dzīvi salā apmetās pirmie akmens laikmeta iedzīvotāji. Ap 2000. gadu p. m. ē. salu ieņēma indoeropiešu lopkopju ciltis. Ap 500. gadu p. m. ē. uz salas parādījās pirmie dzelzs izstrādājumi.

Līdz 100. gadam m. ē. notikusi Gutasāgā aprakstītā gotu cilšu pārcelšanās no Gotlandes uz Dagdas salu, kur tie "uzcēluši pili, bet nespēdami sevi uzturēt, devušies pa Daugavu (Dynu) tālāk uz rūsu zemi un grieķu zemi". 400. — 550. gadā Lielās tautu staigāšanas laikā Gotlandes salā uzcelti vairāk kā 100 nocietinājumi, no kuriem lielākā bijusi "Tora pils" (Torsburgen). 550. — 800. gadā notika dzīva tirdzniecība starp Gotlandi un Kursu. Mūsdienu Grobiņā un Apūlē atrastas tā laika gotlandiešu pilsētu paliekas. Šajā laikā tapuši arī daudzie rūnu akmeņi dažādās salas vietās. Agrīnajos piemiņas akmeņos ir redzama romiešu kapakmeņu tradīciju ietekme.

Vikingu laikā 800. — 1050. gadā sala bija svarīga tirdzniecības vieta ar Gardarīki un Tuvo Austrumu zemēm ("Ceļš no varjagiem uz grieķiem"). Uz salas atrasti aptuveni 700 naudas depozīti ar sudraba stienīšiem un monētām, kas kaltas arābu kalifātā un ģermāņu valstīs.

1029. gadā norvēģu ķēniņš Olafs Svētais kristīja salas iedzīvotājus. 1161. gadā sakšu hercogs Heinrihs Lauva piešķīra Visbijas pilsētai tirgošanās privilēģijas, kas īsā laikā nodrošināja to, ka tā kļuva par galveno Baltijas jūras tirdzniecības centru. Puse no Visbijas pilsētas iedzīvotājiem bijuši vāciskas cilmes.

1201. gadā no Brēmenes un Gotlandes atbraukušie krusta karotāji un tirgotāji nodibināja Rīgas pilsētu Daugavas ūdensceļa pakļaušanai. 1229. gadā noslēdza tirdzniecības un sadarbības līgumu starp Smoļensku no vienas puses un Rīgu un Gotlandi no otras puses.

No 13. līdz 14. gadsimtam Visbiju dēvēja par Regina Maris ("jūras karalieni"). No 1288. līdz 1289. gadā notika bruņots konflikts starp salas iedzīvotājiem un vācu tirgotājiem, kā rezultātā salu iekaroja zviedru ķēniņš Magnus Ladulås, pārtraucot salas neatkarību. 1361. gadā salu iekaroja dāņu ķēniņš Valdemārs IV (Waldemar Atterdag).

Līgums, kas apstiprināja Vācu ordeņa tiesības uz Gotlandi (1398)

Latviešu bēgļu laiva sasniedz Gotlandi (1944)

1394. — 1398. gadā Visbijas pilsētā nostiprinājās jūras laupītāju Vitaliešu brālība, kas uz laiku ieguva kontroli pār Baltijas jūras tirdzniecību. 1398. gada 21. martā Vācu ordeņa flote ar 84 kuģiem, 400 zirgiem un 4000 karavīriem pakļāva Gotlandi.

1408. gadā tiesības uz Gotlandi ieguva apvienotās Dānijas, Norvēģijas un Zviedrijas karaliene Margarēta. 1525. gadā salu ieņēma Hanzas savienības Lībekas pilsētas karavīri, kas pamatīgi nopostīja konkurējošo Visbijas pilsētu.

1645. gadā Trīsdesmitgadu kara laikā Zviedrija ieguva tiesības uz Gotlandi, kas ir šīs karaļvalsts sastāvā līdz mūsu dienām. No 1675. gada līdz 1679. gadam dāņi uz īsu laiku atguva kontroli pār salu. 1878. gadā uz salas uzbūvēja dzelzceļa līniju.

1944. gada rudenī pāri Baltijas jūrai Gotlandē no Kurzemes krasta bēgļu laivās ieradās vairāk nekā 4500 latviešu bēgļu.

Līguma starp Smoļensku un Rīgu un Gotlandi ievads (1229)

"Kas notiek laikā, tas ar laiku izgaist. (Tāpēc) tiek uzticēts labiem vīriem vai apstiprināts ar dokumentu, lai visiem būtu zināms, arī tiem, kuri dzīvos vēlāk. Tajā gadā, kad nomira Rīgas kungs Alberts, Smoļenskas kņazs Mstislavs Dāvida dēls apsvēra un sūtīja uz Rīgu savu labāko priesteri Jeremiju un kopā ar viņu saprātīgu vīru Panteleju no savas pilsētas Smoļenskas: abi tika sūtīti uz Rīgu, no Rīgas tie devās uz Gotu krastu, lai tur apstiprinātu mieru. Viņi apstiprināja mieru, jo tirgotājiem nebija miera starp Smoļensku un Rīgu, un Gotu krastu. Par šo mieru bija pūlējušies labi vīri: dieva bruņinieks Rolfs no Kaseles un smoļenskietis Tumašs, lai miers būtu mūžīgs; viņi atjaunoja mieru, kā tas patika krieviem un visiem, kas runāja "latīņu mēlē" un kuri kā viesi tirgojās Krievzemē. Uz šī miera pamata, lai tas būtu ilgstošs, kņazam un visiem rīdziniekiem un visiem, kas runā "latīņu mēlē", un visiem, kas brauc Baltijas jūrā, bija pa prātam uzstādīt un pierakstīt tiesības, kā jāizturas krieviem pret tiem, kas runā "latīņu mēlē", un kā jāizturas tiem, kas runā "latīņu mēlē", pret krieviem, ja kāds ko nodarītu. Nedod dievs, ka starp mums izceltos kautiņš vai tiktu nogalināts kāds cilvēks, tad par šo cilvēku jāmaksā, lai tas nekaitētu mieram: jāmaksā tā, lai abām pusēm būtu pa prātam".

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Gotlande.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Gotlandes oficiālā mājas lapa Arhivēts 2019. gada 24. oktobrī, Wayback Machine vietnē.
• Gotlandes tūrisma portāls
• Latviešu bēgļu ierašanās Gotlandē (1944)