Elizabete Romanova (Krievijas ķeizariene)

**Elizabete Petrovna**
*Елизавета Петровна*
Elizabete Petrovna; Елизавета Петровна
	Elizabete Petrovna (Šarla van Loo glezna)
Krievijas Impērijas ķeizariene
	1741. gada 6. decembris — 1762. gada 5. janvāris
Kronēšana	1742. gada 6. maijā
Priekštecis	Ivans VI
Pēctecis	Pēteris III
Dzimusi	1709. gada 29. decembris; Kolomenska, Krievijas Impērija; (tagad Maskavā, Krievija)
Mirusi	1762. gada 5. janvārī (52 gadu vecumā); Sanktpēterburga, Krievijas Impērija; (tagad Krievija)
Apglabāta	Pētera un Pāvila katedrāle, Sanktpēterburga
Dzīvesbiedrs	Aleksejs Razumovskis
Dinastija	Romanovu dinastija
Tēvs	Pēteris I
Māte	Katrīna I
Reliģija	pareizticība
Paraksts

Elizabete Petrovna Romanova (krievu: Елизавета Петровна Романова arī Elizabete I; dzimusi 1709. gada 29. decembrī, mirusi 1762. gada 5. janvārī), Krievijas Impērijas ķeizariene no 1741. līdz 1762. gadam. Pēdējā Romanovu dinastijas pārstāve, turpmāk valdot Holšteinas-Gottorpas-Romanovu dinastijai.

Dzīvesgājums

Dzimusi 1709. gada 29. decembrī Kolomenskā (netālu no Maskavas) kā Krievijas cara Pētera I un viņa mīļākās Martas Skavronskas meita. Pēc vecāku laulībām 1712. gadā Elizabete tika leģitimizēta un saņēma titulu "cariene", bet 1721. gada 23. decembrī "cēzariene", kā iespējamā troņmantiniece.

Labi izglītota, reliģioza, laba dejotāja un jātniece. Runāja itāliski, vāciski un franciski. Pēteris I bija iedomājies viņu izprecināt Francijas karalim Luijam XV. Franči no šādas iespējas atteicās, pamatojoties ar princeses neleģitīmo izcelsmi. Pēc tēva nāves 1725. gadā un mātes nāves 1727. gadā Elizabete netika uzskatīta par nopietnu troņa pretendenti, politikā neiesaistījās, laiku pavadot izklaidēs un kopā ar savu mīļāko, gvardes virsnieku Alekseju Šubinu. Katrīna I savā testamentā bija minējusi Elizabeti kā iespējamo valdnieci, taču tronī kāpa mazgadīgais Pēteris II. Pēc Annas I kāpšanas tronī 1730. gadā, Elizabete turpināja dzīvot izlaidīgu dzīvi, tērējot lielas naudas summas. Elizabete bija skaista, gara auguma sieviete, kas neslēpa savu figūru, ģērbjoties vīriešu uniformās. Anna regulāri brīdināja jauno sievieti, ka nosūtīs viņu uz klosteri, ja viņa nelabosies un 1732. gadā izsūtīja Alekseju Šubinu uz Sibīriju. Par vienu no Elizabetes mīļākajiem kļuva ukraiņu kazaks Aleksejs Razumovskis.

Ķeizariene

Anna I par savu mantinieku iecēla jaundzimušo Ivanu VI, kuru daudzi krievu augstmaņi un gvardes virsnieki uzskatīja par ārzemnieku (tēvs vācietis, māte pa pusei vāciete). Pieauga neapmierinātība ar vāciešu varu, kam par alternatīvu uzskatīja Pētera I meitu Elizabeti. Reģenti informēja par briestošo sazvērestību, taču Elizabete to noliedza. Savu atbalstītāju pierunāta un ar gvardes Preobraženskas pulka atbalstu 1741. gada 25. novembrī Elizabete vadīja valsts apvērsumu, gāžot reģenti Annu Leopoldovnu. Apvērsumā piedalījās ap 300 kareivju un tas notika bez asinsizliešanas. Ivans VI un viņa māte atlikušo mūžu pavadīja ieslodzījumā. Elizabeti kronēja 1742. gada 25. aprīlī Maskavā. Ceremonijas laikā viņa paņēma kroni un kronēja sevi.

Annas I valdības un karaspēka vadītāji Ostermans un Minihs krita nežēlastībā, tika izsūtīti uz Sibīriju, no kurienes savukārt atgriezās Dolgoruku dzimtas pārstāvji. Vāciešu un vācbaltiešu vietā vadošajos amatos iecēla krievu augstmaņus. Pēc kāpšanas tronī Elizabete piešķīra jaunas privilēģijas gvardei, savukārt Preobraženskas pulka rotu, kura veica apvērsumu, izdalīja kā īpašu elitāru gvardes daļu — "leibkompāniju".

Iekšpolitikā notika zināma atgriešanās pie Pētera I valdīšanas stila un metodēm. Likvidēja ķeizarienes Annas laikā izveidoto ministru kabinetu, atjaunoja Senātu, kolēģijas, galveno maģistrātu. 1754. gadā izveidoja komisiju jauna likumu krājuma izveidošanai — bija nepieciešams turpināt baznīcas zemju sekularizāciju, nostiprināt muižniecības privilēģijas, valsts policejisko pārvaldi. Notika izteikta virzība uz absolūtismu. 1756. gadā reliģisko jūtu vadīta viņa paziņoja par nāvessodu izbeigšanu, tos aizstāja ar smagiem miesassodiem, pēršanu un mēles nogriešanu, kas arī nereti beidzās ar sodītā nāvi. Valdniece ziedoja lielas summas pareizticīgajai baznīcai. 1747. gadā dibināta Sanktpēterburgas Mākslas akadēmija, 1755. gadā Maskavas Universitāte, celtas pilis Carskoje selo un Pēterhofā.

Elizabete ātri zaudēja interesi par valsts vadīšanas detaļām, atgriežoties pie jautra dzīvesveida un masku ballēm. Elizabete baidījās no sazvērestībām. Gulēt gāja tikai agrā rītā, bieži mainīja dzīvesvietu. Valsts dokumenti palika neparakstīti mēnešiem ilgi. Iepriekš galmā dominējošo vācu valodu aizvietoja Elizabetes runātā franču valoda, kas krievu aristokrātijā dominēja līdz pat 1917. gada revolūcijai. Valsti vadīja Mihails un Romans Voroncovi, Pjotrs un Ivans Šuvalovi, Aleksejs Bestuževs-Rjumins.^[1]

Attiecības ar Razumovski beidzās 1749. gadā, kad par ķeizarienes mīļāko kļuva 22 gadus vecais Ivans Šuvalovs. Savu pozīciju viņš izmantoja, lai atbalstītu universitāti un mākslas akadēmiju. Kā privātsekretārs viņš kontrolēja Elizabetes korespondenci.

Ārpolitika

Jau reģentes Annas Leopoldovnas varas laikā sākās krievu—zviedru karš, kas beidzās 1743. gadā ar Krievijas uzvaru un Somijas sadalīšanu. Zviedrija nonāca spēcīgā Krievijas Impērijas ietekmē. Galvenā Krievijas sabiedrotā Eiropā bija Hābsburgu impērija. 1745. gadā Krievijas atbalstīja Austriju karā par Austrijas mantojumu ar Prūsijas Karalisti. Lai arī Krievijai nebija nekādu interešu šajā konfliktā, koalīcijā ar Austriju un Franciju Krievija iesaistījās Septiņgadu karā pret Prūsiju. Krievija guva nozīmīgas uzvaras, gūstā krita 50 000 prūšu kareivju. Krievu karaspēks izcēlās ar laupīšanām un nekārtīgu uzvedību, tika okupēta Kēnigsberga un Berlīne. Elizabete mira pirms miera noslēgšanas un viņas mantinieks Pēteris III atteicās no visiem Krievijas Impērijas iekarojumiem.

Nāve un mantinieki

Par savu mantinieku Elizabete iecēla savas 1727. gadā mirušās vecākās māsas Annas Petrovnas dēlu Holšteinas-Gottorpas hercogu Kārli Pēteri Ulrihu (nākamo Pēteri III), kuru 1742. gadā pārveda uz Krieviju un kristīja pareizticībā. 1746. gada maijā viņu izprecināja otrās pakāpes māsīcai Sofijai Frederikai Augustai (nākamā Katrīna II). Sākotnēji labās Elizabetes un troņmantinieka attiecības drīz sabojājās.^[1] Pēteris galvenokārt nodarbojās ar savas sardzes vienības dresūru un dzeršanu ar vācu virsniekiem. Abiem laulātajiem ir virkne mīļāko un 1754. gadā piedzima Pāvels Petrovičs, nākamais Pāvils I.

Vairākus gadus pirms nāves Elizabetei sākās veselības problēmas. Jautro baļļu vietā viņa ieslēdzās Carskoje Selo pilī. Mira 1761. gada 25. decembrī, neatstājot bērnus, lai arī tika baumots par viņas slepenām kāzām ar Razumovski un trīs bērniem. Apbedīta 1762. gada 3. februārī. Pēc sevis viņa atstāja 15 000 kleitu, tūkstošiem kurpju pāru, personīgos parādus un iesāktu Ziemas pils būvi, kuras celtniecībai veltīja lielus līdzekļus.

Pilnais tituls

Elizabetes zelta (1.59 g) rublis, kalts 1756. gadā

Kā Krievijas imperatore Elizabete I svarīgākos valsts dokumentus parakstīja kā "Igaunijas un Livonijas (Vidzemes)" kņaziene, kas Rietumu izpratnē atbilda šo pakļauto zemju hercogienes titulam:

"Ar Dieva veicinošo žēlastību, Mēs, Elizabete Pirmā, Lielkrievijas, Maskavas, Kijivas, Vladimiras, Novgorodas imperatore un patvaldniece, Kazaņas cariene, Astrahaņas cariene, Sibīrijas cariene, Pleskavas valdniece un Smoļenskas lielkņaziene, Igaunijas, Livonijas, Karēlijas, Tveras, Jugoras, Permas, Vjatkas, Bulgārijas u.c. kņaziene, Novagorodas lejaszemes, Čerņigovas, Rjazaņas, Rostovas, Jaroslavļas, Belozerskas, Udorskas, Obdorskas, Kondijas lielkņaziene un visas ziemeļu zemes valdniece, Ivērijas zemes, Kartvelas un Gruzijas caru, un Kabardijas zemes, Čerkasu un Kalnu kņazu u.c. mantotā pavēlniece un īpašniece."

Atsauces

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Elizabete Petrovna

↑ ^1,0 ^1,1 «Elizabeth Petrovna». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 31. decembrī. Skatīts: 2019. gada 1. janvārī.

Bibliogrāfija

Россия и Романовы: Россия под скипетром Романовых. Очерки из русской истории за время с 1613 по 1913 год / под.ред. П. Н. Жуковича. — М.: Россия; Ростов-на-Дону: Танаис, 1992 г.