Bezdūmu pulveris
Bezdūmu pulveris ir šaujampulvera veids, kas galvenokārt sastāv no plastificētas nitrocelulozes.[1] Ir arī bezdūmu pulveri, kas satur nitroglicerīnu, kā arī jauktie pulveri. Trīskomponentu bezdūmu pulveris satur vēl arī nitroguanidīnu. Visbiežāk tomēr izmanto modificēta piroksilīna (sprāgstvielas uz nitrocelulozes bāzes) bezdūmu pulveri. Atšķirībā no dūmu pulvera, bezdūmu pulverim sadegot nerodas cietas daļiņas (dūmi), jo veidojas tikai oglekļa dioksīds, slāpeklis un ūdens tvaiki. Bezdūmu pulveri vienmēr izgatavo dažādas formas granulu veidā, pie kam lielāka kalibra ieročiem paredzētas lielākas un sarežģītākas formas granulas. Lielgabaliem paredzētās granulas var būt pat rokas pirksta izmēra cilindri, kam pa garenasi izveidoti vairāki caurumi. Savukārt pistoļu patronām domātās granulas ražo sīku pārslu veidā, ar pēc iespējas lielāku virsmas laukumu.
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Jau kopš Napoleona laikiem karaspēka komandieri bija neapmierināti ar lielo sadūmojumu kaujas laikā, ko izraisīja melnā pulvera lietošana. Dūmi traucēja dot komandas, neļāva karavīriem precīzi tēmēt, kā arī atklāja ienaidniekam karavīru atrašanās vietu. Kad 1833. gadā franču ķīmiķis Anrī Brakono sintezēja celulozes trinitrātu jeb piroksilīnu, to sāka izmantot artilērijā melnā pulvera vietā, taču tīrs piroksilīns bija visai bīstams; to izmantojot, ieroči ātri nolietojās, bez tam to nebija iespējams pielietot mazkalibra ieročos. 1884. gadā franču ķīmiķis Pols Vjēls (Paul Marie Eugène Vieille) izgudroja želatinizēto nitrocelulozi (trinitrocelulozes un dinitrocelulozes maisījumu ar parafīna piedevu). To varēja viegli granulēt, apstrādājot ar spirta un ētera maisījumu; šo sprāgstvielu nosauca par Poudre B. Jaunais bezdūmu pulveris bija stabilāks, uzvedās paredzamāk par piroksilīnu, turklāt bija trīsreiz jaudīgāks par melno pulveri. 1887. gadā Alfrēds Nobels Lielbritānijā patentēja ballistītu — nitrocelulozes maisījumu ar nitroglicerīnu. Nedaudz vēlāk Augusts Abels (Frederick Augustus Abel) un Džeimss Djuārs modificēja ballistītu, izmantojot līdz galam nitrētu celulozi; šo sprāgstvielu nosauca par kordītu. Ballistīts un kordīts bija vēl stabilāki un jaudīgāki par Poudre B. 1891. gadā krievu ķīmiķis Dmitrijs Mendeļejevs izgudroja pirokolodiju — stabilāku un viendabīgāku nitrocelulozes bezdūmu pulvera veidu.
Skatīt arī
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Francis Justs. Militāro jēdzienu skaidrojošā vārdnīca. Rīga : Avots, 2008, 133. lpp. ISBN 978-9984-800-38-7