Latviešu kalendārā gadu sākotnēji iedalīja tikai divos laikos — ziemas laikā, par kura sākumu uzskatīja apjumības un beigām — Ūsiņus, un vasaras laikā, par kura sākumu uzskatīja Ūsiņus un beigām — apjumības. Vēlāk kā atsevišķu gadalaiku sāka izšķirt arī vasaras sākumu — pavasari, ko pēc latviešu vēsturnieka Arveda Švābes domām dažviet jau pazina ap 13. gadsimtu. Savukārt rudens (vietumis saukts arī par paziemu) kā ceturtais gadalaiks varētu būt sākts izdalīts ap 15.—17. gadsimtu.[1]