Vilhelms no Modenas

Vilhelms no Modenas (latīņu: Guillielmum Mutinensis episcopus, vācu: Willelmus/Wilhelm von Modena, pazīstams arī kā Guglielmo de Chartreaux, Guglielmo de Savoy, Guillelmus) (dzimis ap 1184. gadu, miris 1251. gada 31. martā Lionā), pazīstams arī kā Viļums, Guljelmo, Gviljems, bija pāvesta pilnvarnieks (legāts) Baltijas jūras zemēs, arī Livonijā, pāvestu Honorija III, Gregorija IX un Inocenta IV laikā (1224-1251).

Vilhelms no Modenas Guillielmum Mutinensis episcopus Modenas Vilhelma zīmogs (1248) Personīgā informācija Dzimis 1184. gadā Pjemonta (tagad Itālija) Miris 1251. gada 31. martā Arelatas karaliste, Liona (tagad Francija) Nodarbošanās Pāvesta legāts

Izcelsme

Vilhelms no Modenas ir cēlies no Pjemontas. Viņš bijis kartēziešu ordeņa brālis. Pāvesta Inocenta III laikā Vilhelms uzsāka darbību pāvesta kancelejā un 1220. gadā viņš kļuva par vicekancleru. No 1222. gada līdz 1233. Vilhelms bija Modenas bīskaps.

Pirmā misija Baltijas zemēs

Pēc Livonijas krusta karu pirmā posma, kas noslēdzās ar krustnešu uzvaru Tērbatas kaujā 1224. gadā Rīgas bīskaps Alberts, lai risinātu savas pretrunas ar dāņiem, Zobenbrāļu ordeni un Rīgas pilsētu, kā arī lai panāktu Livonijas bīskapijas pārveidošanu par arhibīskapiju, nosūtīja uz Romas kūriju priesteri Maurīciju (Mauritium) ar lūgumu pāvestam nozīmēt savu legātu (šķīrējtiesnesi). 1224. gada 31. decembrī pāvests Honorijs III iecēla Vilhelmu par savu legātu Livonijā, Prūsijā, Holšteinā, Igaunijā, Zemgalē, Sembā, Kursā, Virijā un Baltijas jūras salās, pilnvarojot viņu kārtot visas katoļu misijas lietas. 1225. gada 25. janvārī viņš saņēma papildus pilnvaras celt misijas novados jaunas baznīcas, izraudzīt tām bīskapus un tos iesvētīt. Vilhelms ieradās Rīgā 1225. gada pavasarī. Kopā ar Livonijas bīskapu Albertu, Sēlijas bīskapu Lambertu, tulku un hronistu Indriķi un citiem legāts apceļoja misijas apgabalu, apmeklējot Turaidu, Lēdurgu, Metsepoli, Idumeju, Latgali un Igauniju. Atceļā viņš iegriezās Trikātā, Cēsīs un Siguldā. 1225. gada rudenī Vilhelms apmeklēja Ikšķili, Lielvārdi, Aizkraukli un Koknesi. Balstoties uz ceļojumu laikā iegūto informāciju, Vilhelms pāvestam nosūtīja ziņojumu. Pamatojoties uz šo ziņojumu Honorijs III viņu ar 1225. gada 19. novembra rakstu pilnvaro apsolīt pilnīgu neatkarību tiem pagāniem, kuri dod apsolījumu kristīties. Bez tam, pāvests legātam pavēlēja atcelt tos soģus (fogtus), kuri jaunkristītajiem radot neciešamus apstākļus.

Strīdu izšķiršana

Bez misijas darba Vilhelms veica politiskus uzdevumus. 1225. gada beigās viņš Rīgā izšķīra vairākus strīdus starp bīskapu, Zobenbrāļu ordeni un Rīgas pilsētu — augustā viņš noteica, ka ordeņa mestrs un garīdznieki garīgās lietās atbild bīskapam, bet visi pārējie ordeņa brāļi un pavalstnieki atbild tikai mestram; decembrī Vilhelms kā šķīrējtiesnesis atzina, ka rīdziniekiem pašiem ir tiesības izvēlēt savu tiesnesi, kuru amatā apstiprina bīskaps; visiem Rīgas namniekiem tika piešķirtas 1211. gadā ārzemju tirgotājiem dotās privilēģijas par atbrīvošanu no karstas dzelzs pārbaudījuma, tiesas divkaujas, muitas un krasta tiesībām; bez tam, decembrī Vilhelms izšķir strīdu starp Sēlijas bīskapu Lambertu un Rīgas bīskapu Albertu.

Pēc legāta aicinājuma 1225. gadā uz sarunām Rīgā ieradās Rietumzemgales vecākais Viestards, kurš piekrita viena misionāra nosūtīšanai uz Zemgali, atļaujot viņam sludināt kristīgo ticību.

Kad Zobenbrāļu ordenis padzina dāņus no viņu zemēm Igaunijā, 1226. gada sākumā Vilhelms pāvesta vārdā pārņēma strīdīgos apgabalus (Viriju, Jervu, Hariju un Vīku), organizēja tajos no Romas kūrijas tieši atkarīgu vietējo pārvaldi, ieceļot par savu vietnieku šo apgabalu pārvaldei kapelānu Jāni (?).

Livonijas savienības izveide

1226. gada martā Vilhelms Rīgas Doma baznīcā sasauca Pirmo Livonijas koncilu. 1226. gada pavasarī viņš izdeva vairākus svarīgus dokumentus par Rīgas pilsētu, tai skaitā, 15. marta aktā viņš nosprauda Rīgas apgabala robežas. Tāpat Vilhelms panāca, ka, saskaņā ar 1226. gada 11. un 18. aprīļa līgumiem, rīdzinieki apņēmās piedalīties turpmākajās Baltijas iekarošanas akcijās, saņemot par to trešdaļu no iekarotajām zemēm, bet visi Zobenbrāļu ordeņa locekļi tika atzīti par pilntiesīgiem Rīgas namniekiem. Bez tam Vilhelma oficiāli apstiprināja par Rīgas pilsētas tiesībām jau pirms tam šeit pastāvējušās Visbijas tiesības. Viņš deva bīskapam Albertam piekrišanu arī Sēlijas bīskapijas likvidācijai.

1226. gadā jūnijā Vilhelms atstāja Rīgu un atceļā uz Vāciju viņš Gotlandē aicināja krusta karam pret Sāmsalas jūras laupītājiem. Bīskapa Alberta pārziņā esošajai Visbijas Sv.Jēkaba baznīcai viņš izdeva privilēģiju, kas tās skolās ļāva uzņemt visādu tautību skolēnus, tātad arī Livonijas jaunkristīto bērnus.

Uzturēšanās Prūsijā un Itālijā

1230. gadā Vilhelma kā pāvesta legāts uzturējās Prūsijā. Saskaņā ar kāda franču mūka hroniku, uzturoties Prūsijā, Vilhelms esot pārtulkojis Donāta latīņu gramatiku prūsiski.

1230.—1231. gadā viņš Itālijā piedalījās pāvesta diplomātiskajās sarunās ar Svētās Romas impērijas imperatoru Frīdrihu II un Lombardijas pilsētām.

Otrā un trešā misija Baltijas zemēs

Sakarā ar jukām Livonijā, kuras bija izcēlušās sakarā ar pāvesta vicelegāta Alnas Balduīna darbību, pāvests Gregorijs IX 1234. gada viņu atcēla no amata un atkal 1234. gada 21. februārī iecēla par savu legātu Vilhelmu, kurš tāpēc atsacījās no Modenas bīskapijas. No 1234. gada septembra līdz 1235. gada pavasarim Vilhelms atkal uzturējās Livonijā. 1234. gada septembrī Vilhelms dibināja Kurzemes bīskapiju un iecēla par pirmo Kurzemes bīskapu Engelbertu (Engelbert). 1234. gada 10. septembrī viņš atkal atjaunoja Sāmsalas bīskapiju, kurai piešķīra Vīku un Leali, ieceļot par Sāmsalas bīskapu Heinrihu (Heinrich), 1235. gada 8. janvārī atļaujot Hermanim atvietot savu līdzšinējo Leales bīskapa nosaukumu ar Tērbatas bīskapa titulu. 1234. gada 20. decembrī Vilhelms apstiprināja Sāmsalas sadalīšanu trijās daļās starp Rīgas bīskapu, Rīgas pilsētu un ordeni. Rīgā Vilhelms ierosināja jauna dominikāņu klostera dibināšanu.

No 1237. līdz 1238. gadam Vilhelms kā pāvesta legāts bija Livonijā trešo reizi. 1237. septembra vidū Vilhelms izdarīja bīskapiju (diēcēžu) limitāciju, t.i., noteica robežas Rīgas, Kurzemes un Zemgales bīskapijām. Saskaņā ar pāvesta pavēli, viņš piešķīra Ziemeļigauniju Dānijai. Minētā apgabala faktiskā nodošana dāņiem notika Vilhelma klātbūtnē Rēvelē 1238. gada 7. jūlijā.

No 1239. līdz 1242. gadam Vilhelms kā pāvesta legāts uzturējās Prūsijā. No turienes 1242. gadā viņš deva atļauju Livonijas ordenim divu piļu celtniecībai Lielupes un Ventas ūdensceļu pārraudzībai — vēlākās Jelgavas un Ventspils pilis. Ar 1242. gada 19. aprīļa rakstu viņš atņēma Livonijas kara lietu vadību Rīgas bīskapam un nodeva ordeņa mestram.

Pāvests Inocents IV 1244. gada 5. jūlijā atkārtoti iecēla Vilhelmu par legātu Baltijas zemēs, bet tā paša gada 27. septembrī pāvests Vilhelmu iecēla par Savojas kardinālbīskapu. Tā kā Vilhelma uzdevumi prasīja viņa klātbūtni kūrijā, kas kopš 1245. gada atradās Lionā, pāvests viņa vietā iecēla kādu citu. Neskatoties uz savu uzturēšanos Lionā, Vilhelms tomēr turpināja piedalīties Livonijas lietu izšķiršanā. 1245. gada 5. februārī viņš izdeva aktu par Kurzemes sadalīšanu starp Kurzemes bīskapu un Livonijas ordeni.

1246. gada 3. novembrī Inocents IV Vilhelmu iecēla par savu legātu Norvēģijā un Zviedrijā, kur viņš uzturējās 1247. un 1248. gadā. Pēc tam Vilhelms ir darbojās Vācijā pretkaraļa Holandes Vilhelma interesēs. Pēdējos mūža gados Vilhelms dzīvoja Lionā. Pāvests Inocents IV 1250. gadā, atņemot legāta tiesības Baltijas zemēs Albertam II Zauerbēram, uzdeva Vilhelmam izšķirt strīdu starp Vācu ordeni un jauniecelto Prūsijas un Livonijas arhibīskapu Albertu II Zauerbēru. Ar Vilhelma un vēl divu citu starpniecību 1251. gada 24. februārī tika noslēgts vienošanās līgums. 3. martā viņš piedalījās Zemgales bīskapijas likvidēšanā un Rīgas pasludināšanā par arhibīskapiju, ar ko noslēdzās katoļu baznīcas hierarhijas organizēšana Livonijā.

Vilhelms cīnījās arī pret ķeceriem un darbojies kā inkvizitors Lombardijā.

Vilhelms miris 1251. gada 31. martā Lionā.

Pāvestu rīkojumi Modenas Vilhelmam

• 1224. gada 31. decembrī pāvests Honorijs III par savu legātu Livonijā, Prūsijā, Holšteinā, Igaunijā, Zemgalē, Sembā, Kursā, Virijā un Baltijas jūras salās iecēla Modenas Vilhelmu, savu agrāko vicekancleru, slavēdams viņa godīgo dzīvi, reliģisko dedzību un zinātnisko izglītību un uzdodams kārtot visas katoļu misijas lietas.
• 1225. gada 9. janvārī pāvests Honorijs III paplašināja sava legāta Modenas bīskapa Vilhelma pilnvaras, piešķirot viņam tiesību celt misijas novados jaunas baznīcas, izraudzīt tām bīskapus un divu vai triju bīskapu klātbūtnē tos iesvētīt.
• 1225. gada 19. novembrī pāvests Honorijs III atļāva savam legātam Modenas Vilhelmam Livonijā nodibināt no Brēmenes arhibīskapa neatkarīgu katoļu baznīcas metropoli.
• 1228. gada 23. janvārī pāvests Gregorijs IX Zobenbrāļu ordeņa mestram Folkvīnam adresētā bullā apstiprināja sava legāta, Modenas bīskapa Vilhelma panākto 1226. gada 11. aprīļa izlīgumu starp Zobenbrāļu ordeni no vienas puses, Livonijas bīskapu Albertu, Rīgas baznīcas prāvestu Jāni, Rīgas baznīcas vasaļu priekšstāvi Oldenburgas Burhardu un Rīgas namniekiem no otras puses par Livonijā iekarojamo zemju sadalīšanu trīs daļās.
• 1234. gada 9. februārī pēc Igaunijā un Livonijā notikušajiem nemieriem, apsūdzību izskatīšanas, ko pāvestam bija atsūtījis Zobenbrāļu ordenis, bīskaps Nikolajs fon Nauens un Rīgas pilsēta, viņš ziņoja Zemgales bīskapam Balduīnam, ka par legātu Livonijā, Prūsijā, Gotlandē, Somijā, Igaunijā, Zemgalē un Kursā tiks iecelts agrākais legāts Modenas Vilhelms, līdz ar to atlaizdams viņu pašu no legāta amata un pavēlēdams būt paklausīgam savam pēctecim.
• 1234. gada 21. februārī Livonijas, Prūsijas, Gotlandes, Somijas, Igaunijas, Zemgales, Kursas un citu Baltijas jūras misijas novadu kristītiem adresētā bullā pāvests Gregors IX paziņoja, ka otrreiz pie viņiem par legātu tiek sūtīts nopelniem bagātais Vilhelms, kas tāpēc atteicies no Modenas bīskapa amata, lai ar visplašākām pilnvarām darbotos katoļu misijas laukā, līdz ar to atbrīvodams Zemgales bīskapu Balduīnu no līdzšinējā legāta amata.
• 1236. gada 16. februārī pāvests Gregors IX uzdeva savam legātam, agrākam Modenas bīskapam Vilhelmam gādāt, lai Brēmenes baznīcas provinces, kā arī Magdeburgas, Havelbergas, Brandenburgas, Verdenes, Mindenes, Paderbornas diēcēžu un Gotlandes krustneši tiktu uzaicināti doties uz Livoniju, Zemgali, Kursu un Igauniju, lai tur izplatītu katoļu ticību un aizsargātu jaunkristītos pret pagāniem, pie kam tie, kas šais zemēs kalpos Dievam vismaz vienu gadu, saņems tās pašas atlaižas, kas paredzētas Svētās zemes braucējiem. Bez tam legātam jārūpējas, lai Livonijas jaunkristītie bauda savu brīvību, lai tiek celtas un apgādātas baznīcas, lai netiek piešķirti desmitās tiesas lēņi, nenotiek zemes dalīšana bez pāvesta piekrišanas un lai bīskapi, ordenis, rīdzinieki un ar pilīm jau aizsargātie jaunkristītie, aicinot palīgā krustnešus, ceļ pilis tais jaunkristīto novados, kuŗus apdraud pagāni.
• 1236. gada 23. februārī pāvests Gregors IX deva savu spriedumu Balduīna sūdzības lietā: 1. Zobenbrāļu ordenim jānodod legāta Vilhelma rokās Romas baznīcas vārdā Rēveles pils kā arī pati Rēvele, Harija, Virija un Jerva; 2. zobenbrāļiem jāatdod Rēveles domkalna kaujā nogalinātiem nolaupītās mantas un sagūstītiem izspiestā līdzības nauda, kā arī jāuzceļ nopostītās pāvesta pilis Agelinde un Goldenbeka, līdz ar to atsaucot šais zemēs izdotos ordeņa lēņus; 3. Rīgas bīskapam jāatsakās no trim draudzēm Vīkā un Sāmsalas sestdaļas, tāpat rīdziniekiem no savas Sāmsalas sestdaļas Sāmsalas bīskapam Indriķim par labu; 4. draudžu baznīcām visās diēcēzēs jāsaņem desmitās tiesas trešdaļa un, ceļot tur vajadzīgās baznīcas, katram baznīckungam jāpiešķir desmit mārkas ienākumu; 5. jaunkristītiem jāpilda draudzes locekļu pienākumi, bet garīgās un baznīcas lietās viņus var tiesāt vienīgi vietējais bīskaps; lai apspiešanas dēļ viņi neatkristu no kristietības, no viņiem var prasīt vienīgi piedalīšanos kaŗa gaitās un zemes aizstāvībā, bet to pašu ar mēru; 6. visās laicīgās lietās, kas nepiekrīt baznīcas tiesai, viņi tiesājami laicīgā soģa tiesā, kuŗas spriedumu var pārsūdzēt bīskapam, un tas nedrīkst atļaut nodarīt viņiem netaisnību; 7. jaunkristītie var paturēt savas pagānu laiku sievas, bet precoties pēc kristīšanas jāievēro kanoniskie priekšraksti; 8. bīskapiem jāatsauc visi desmitās tiesas lēņi; 9. bīskapi un citi prelāti var saņemt zemes kunga regālijas tikai no pāvesta legātiem, bet ne no laicīgām personām; 10. šī sprieduma izpildīšana tiek uzdota legātam Vilhelmam.
• 1244. gada 15. jūlijā pāvests Inocents IV ceturto reizi iecēla agrāko Modenas bīskapu, kardinālu un Sabīnas bīskapu Vilhelmu par savu legātu nevien Livonijā, Prūsijā, Kulmā, Gotlandē, Olandes salās, Somijā, Igaunijā, Zemgalē, Kursā un Lietavā, bet arī Polijā, Bohēmijā, Morāvijā un Austrijā.
• 1245. gada 5. februārī pāvests Inocents IV pilnvaroja savu legātu, Sabīnas bīskapu Vilhelmu noteikt Vācu ordeņa un bīskapu stāvokli Kursā, jo tā atrodoties Prūsijas robežās.
• 1245. gada 9. februārī pāvests Inocents IV apstiprināja Kursas sadalīšanu, ko 7. februārī bija izlēmis viņa legāts Modenas Vilhelms. Pēc Prūsijas zemju dalīšanas parauga tikai viena trešdaļa pienācās Kurzemes bīskapijai, kas politiski pakļāvās Livonijas ordeņa virsvadībai.
• 1251. gada 8. februārī pāvests Inocents IV uzdeva Daugavgrīvas cisterciešu klostera abatam rūpēties, lai Rīgas namnieki ievēro viņa agrākā legāta, Modenas bīskapa Vilhelma 1237. gadā izdotos statūtus, ka vāciem un jaunkristītiem ir atļauts novēlēt savu nekustamo mantu baznīcām un labdarīgiem iestādījumiem, un lai tiek atcelti visi pretēji rīkojumi, kas to aizliedz Rīgas namniekiem.

Informācijas avoti

• Vilhelms no Modenas, Historia.lv
• Gustav Adolf Donner: Kardinal Wilhelm von Sabina, Bischof von Modena 1222-1234. Päpstlicher Legat in den nordischen Ländern (†1251). - Societas scientarum Fennica. Commentationes Humanarum Litterarum, II, 5. Helsingfors, 1929.
• Iben Fonnesberg-Schmidt: The Popes and the Baltic Crusades 1147–1254. Leiden, Boston, Brill, 2007.
• Anti Selart, Livonia, Rus' and the Baltic Crusades in the Thirteenth Century. Leiden: Brill, 2015.