Tās ir tālas ekspedīcijas uz literatūras perifēriju, kur mirst tradicionālais romāns un dominē pavisam citas rakstības formas: priekšvārdi, piezīmes, vēstules, dienasgrāmatas, refleksijas, fragmenti. Būtībā tie ir romāni par to, kā uzrakstīt romānu un kāpēc šis tik labi iecerētais pasākums nekādi neveicas. Tomēr šāda attieksme pret tekstu nebūt netraucē romāniem būt piesātinātiem ar visdažādākajām kaislībām un eksistenciāliem bezdibeņiem.
Regīna Ezera (1930-2002) (dzimtajā vārdā Regīna Šamreto) dzimusi 1930. gada 20.decembrī Rīgā amatnieka un medmāsas ģimenē. Mācījusies Rīgas 28. vidusskolā un N. Draudziņas 7. vidusskolā, ko absolvējusi ar sudraba medaļu. 1955. gadā beigusi Latvijas Valsts universitātes Žurnālistikas nodaļu. Strādājusi laikrakstā „Pionieris” un izdevniecībā „Bērnība”. Rakstniece bija divreiz precējusies – ar bijušo leģionāru Jēkabu Lasenbergu un ar žurnālistu tulkotāju Česlavu Kindzuli, abas laulības tikušas šķirtas. Rakstniecei ir trīs meitas – Inese, Ilze, Aija. Audzinādama trīs meitas, R.Ezera atlicina laiku arī patstāvīgam personības veidošanas darbam - literatūras, kultūras vēstures un dabaszinātņu studijām, dzimtās valodas apgūšanai un pilnveidošanai.
Regīnai Ezerai bija vairāki apbalvojumi: LPSR Nopelniem bagātās kultūras darbinieces (1974) un LPSR Tautas rakstnieces nosaukums (1981), apbalvota ar Eduarda Veidenbauma prēmiju (1968), LPSR Valsts prēmiju (1972), ar Triju Zvaigžņu ordeni (1995). Regīna Ezera mirusi 2002.gada 11.jūnijā Ķegumā. Kopš 2003.gada R.Ezeras mājās Ķeguma "Briežos" atklātas rakstnieces memoriālās istabas.
Viena no manām mīļākajām latviešu rakstniecēm, un grāmatām. Jā, tie apcerējumi sākumā likās nedaudz murgaini, bet pats sižets manā skatījumā bija nevainojams - apburošs. Ļoti skaists un dziļdomīgs. Esmu par šo grāmatu un tās radītajām sajūtām domājis ļoti ilgi.
...labestība var ne tikai augšup celt, tā var arī nogalināt.
Mēs esam nežēlīgi pret tiem, kas mūs mīl.
...ar mīlestību var ne tikai izkurināt krāsni, ar mīlestību var nodedzināt visu māju par melnām krāsmatām.
Vai es vēlētos, palēnām trupot, ik pavasari sazaļot ne no kā? Tad jau labāk uz galvas mesties gaterī, kamēr koksne vēl blīva, un ar sāpēm pārtapt skanīgos dēļos.
Kamēr pastāv tiesības nogalināt, baidīsimies par saviem bērniem. Nekaunēsimies par šīm bailēm!
Baidīsimies, ka mūsu bērni var kļūt par upuriem. Vēl vairāk baidīsimies, ka mūsu bērni var kļūt par slepkavām!
Vai esat dzirdējusi, ka putni noknābjot savus kroplos mazuļus? Kas tas ir - cietsirdība vai, pavisam pretēji, žēlastība jeb vai rūpes par sugas tīrību? [...] Cilvēki ir nežēlīgāki par putniem - viņi tādiem ļauj dzīvot.
Vienmēr esmu baidījusies aizdzīvot par ilgu. Kad būšu pārkāpusi šo šķirtni, lūdzu, nošaujiet mani...
Nāve nav pats briesmīgākais, kas var piemeklēt cilvēku.
Vai likās aizraujoša literatūra - nē. Vai man patika - nē. Vai es ieteiktu izlasīt citam - nē.
Grāmata sākas un beidzas ar Elīzes Kalniņas nāvi. Grāmatas vidus ir attainots laika posms , kad Elīze bija dzīva.
Elīza Kalniņa nomira jauna - 65 gados. Viņas pēdējais dzīves gads bija gatavošanās nāvei, viņa pārstāja darīt visus savus ikdienas lauka darbus un gatava nolemtībai. Mana izpratne par "jauna" bija šīs grāmatas izpratne "veca".
Elīzes dēls Ēriks bija izvarotājs un iespējams slepkava, kurš izdarīja pašnāvību. Elīze izvarotāja māte. Šis man likās neizmantotais potenciāls grāmatā. Šis tēla aspekts nebija pietiekami attīstītsīts, tā vietā grāmatas saturs iegrima ikdienišķās darbībās, kas norisinājājās lauku sētā.
Ļoti liela daļa grāmatas stāsta daļa bija veltīta Justam. Viens no latviešu literatūras prototipiem - vīrietis alkoholiķis. Šis tēls nelikās interesants, vairāk garlaicīgs.
Tā vietā interesantāks man likās Solvitas tēls brīdī, kad viņa kļuva par mammu garīgi atpalikušam bērnam. Kā viņa slēpa šo bērnu un nosodīja sevi. Tomēr pārāk maz šī tēma tika iztirzāta.
Iespējams mani neuzrunā Regīnas Ezeras rakstības stils. Vai arī izvēlējos nepiemērotu stāstu manai gaumei.
This entire review has been hidden because of spoilers.
I very much grew fond of Ezera's language - her imagination and ability to bring anything to life impressed me. The language of the story was riveting and inspiring; however, it did not drown out the story. This book's story was very weird and with much human suffering, and although many authors have brought this suffering to life with a purpose, to inform or bring out rare emotions in the reader, this particular suffering felt meaningless - there was no order to the chaos that is each character's life, there was just pain for the sole reason of being painful.
personīgās pārdomas vienotā veselumā ar epizodiskiem notikumiem personīgajā dzīvē. un viss ietērpts tik skaistā, sulīgā un piesātinātā latviešu valodā. lasīt un skaistumā sildīties. brīnišķīgi!