Jeruzaleme-triju reliģiju pilsēta.

Ir uzskats, ka uz zemes eksistē specifiskas vietas, tā sauktie enerģētiskie mezgli, kurās rodas idejas, atklājumi, lieli projekti. Ja tādas vietas tiešām eksistē, tad viena no tām ir Jeruzaleme. Kā zināms, Jeruzaleme ir svēta vieta trim lielākajām reliģijām - jūdaismam, kristietībai un islāmam. Tātad lielākajai daļai cilvēces tā ir īpaša vieta.

Vissenākā saistība ar Jeruzalemi ir jūdiem. Šeit viņi ir dzīvojuši senatnē, vairākas reizes izdzīti trimdā un atkal atgriezušies. 13.g.s.p.m ēras Mozus slēdz derību ar dievu, sola pielūgt tikai vienu dievu, pieņem 10 baušļus. Darījuma rezultātā Mozus saņem solījumu, ka   Dievs Izraēlas tautai palīdzēs atgriezties apsolītajā zemē Kānaānā, tagadējā Izraēlā. 

Tā Mozus kļuva par pirmo pravieti jaunā veida reliģijai. Pamazām rodas vecās derības raksti. Vecā derība sastāv no trim grāmatu tematiskām sērijām. Pirmā grāmatu sērija ir likuma grāmatas (toras), satur piecas Mozus grāmatas. Otrā praviešu grāmata (navim) un trešā tēma, dzejas un gudrības grāmata (ketuvīm). Vecā derība paredz jauna pravieša ierašanos.

Triju reliģiju simboli. Jūdu zvaigzne, kristiešu krusts un musulmaņu pusmēnesis.

Un tad uz pasaules skatuves nāk Jēzus  un dzimst kristietība. Kristietības svētie raksti - Bībele, vai jaunā derība, kura satur arī vecās derības daļas. 

Ap 600 gadu arābu pasaulē dzimst Islāms. Islāmā Muhameds tiek uzskatīts par vienu no praviešiem, tādiem kā Mozus un Jēzus. Zinām ka Islāma galvenā pilsēta ir Meka. Tomēr, lai rādītu saistību ar pirms tam dzīvojošajiem praviešiem, Muhameds vienas nakts ceļojumā (laikam sapnī) no Mekas dodas uz  Jeruzalemi. Tur svētnīcā Mozus tiekas  ar Ābrahamu, Mozus, Jēzu un citiem praviešiem un saņem norādījumu būt pravietim.

Būt prāvietim līdz pastartiesai. 

Lūk tāda ir šī svētā vieta.

Vietas nozīmīgums ir rosinājis cilvēkus jau kopš 400 gada doties svētceļojumos, lai iedvesmotos no šīs enerģētikas, no šīs svētās vietas.

Arī mani vilināja vieta, kura aprakstīta grāmatā parJēzus dzīvi .

Nekāds svētceļnieks no manis nesanāk, pārāk jau liels ceļojuma komforts, nekādu sevišķu grūtību. Svētceļniekam ir jāpārvar grūtības.  Manu ceļojumu uz svēto zemi var saukt par sakrālo tūrismu.

Principā ceļojums uz Izraēlu sniedz jums divas izziņas tēmas: kristietības vēsturi un ebreju savdabīgo dzīves stilu.

2014.gada pirmā novembra vakarā ar tiešo reisu ierodamies Ben Guriona lidostā. Esam 14 cilvēki. Mūs sagaida gide Jeļena. Izceļotāja no Sanktpēterburgas.  Stundas laikā nokļūstam Jeruzalemē viesnīcā. Izrādās agrāk, lai nokļūtu Jeruzalemē, svētceļotāji ieradās Jafas ostā. Un tad mēroja 80 km garo ceļu uz Jeruzalemi. Ceļš ar zirgiem ilga divas dienas. Pa vidu nakti pavadīja postajanij dvor (viesnīcā). Pašlaik izbūvēta automaģistrāle un ceļš aizņem tikai pāris stundas.  Tā kā ir sestdiena, sabata laiks, vakariņas ātri beidzas. Paēduši esam, bet nekāda sevišķa bauda nav. Pārsteigums, dzīvojam 26 stāvā, bet 26 pogas liftā nav. Izrādās jāspiež 6, lai tiktu 26.

Eju meklēt ūdeni. Viesnīcas reģistratūras klerks diezgan nelaipns, protams rupjības nerunā, bet arī palīdzēt netaisās. Esmu noskatījies ka vietējais ebrejs nes divas pudeles ūdens. Dodos tajā virzienā. Atrodu citu viesnīcu, kurā ir bārs. Pārsteigums cenā. Lielā pudele ūdens 16 šeķeļi, mazais alu 24,itogo 40, kas ir 8 euro.

Otrā dienā.

Jeruzaleme. 

Psalms 125-2.  Kā ap Jeruzalemi ir visapkārt kalni, tā ir Tas Kungs ap Savu tautu no šā laika un mūžīgi.

Jeruzalemes panorāma no Ģetzemanes dārza.

 Jau 8.00  esam autobusā. Ļena saka ka tā vajag, jo vēlāk būšot daudz cilvēku. Dodamies uz  vecpilsētu, kura apjozta ar augstu mūri. Mūrī ir vairāki vārti un mēs Ierodamies pie Jaffas vārtiem. Vecajos laikos vārti bijuši šauri un ar līkumu. Bet sakarā ar Austrijas imperatora ierašanos Jeruzalemē  tikuši izcirsti daudz plašāki vārti. Tajā laikā Jeruzaleme bija turku pakļautībā un Austroungārija bija Turcijas sabiedrotā. Tāpēc imperātoram tika parādīts tāds gods. 

 Psalms 125. Mūsu kājas te nu stāv tavos vārtos, Jeruzaleme.

Jeruzalemes mūris. 

Vecpilsētas ielas.

Pa šaurām ieliņām dodamies uz Tā kunga  kapa baznīcu.

Jēzus kapa baznīca tika uzcelta vietā, kur atradās Golgāta kalns un Jēzus kaps. Pirmo baznīcu cēla Romas imperators Konstantīns. Kopš tā laika baznīca ir vairākas reizes nopostīta, bet ļoti īsā laikā atkal atjaunota. Zem baznīcas jumta atrodas gan Golgatas kalns,

gan kaps, kurā guldīts Jēzus. 

Attēlā parādīts, kā izskatijās zemes reljefs Jēzus dzīves laikā. 

Virs kapa uzcelta cita baznīca. Sanāk baznīca -baznīcā.

Baznīca kura uzcelta virs kapa vietas.

Mūsu grupa pulcējas pie kapa baznīcas, baznīcas iekšpusē.

Pie kapa rinda. Iekšā laiž 2-3 cilvēkus. Pareizticīgo mūks visu laiku steidzina, pošol, pošol.

Kāpjam Golgātā, krustā sišanas vieta. Šeit pielūdzamā Vieta krusta nostiprināšanas caurums. Katrs apmeklētājs grib tam pieskarties. 

Dievlūdzēji Golgātā.

Katrs grib pieskarties vietai, kurā atrdās Jēzus krusts.

Romas imperatora Konstantīna māte Helēna daudz darījusi, kristīgo stāstu attīstībā. Piemēram, kad Jēzus sists krustā, esot bijis briesmīgs laiks, dārdējis pērkons. Pērkons iespēris  klintī, tā plīsusi  un Jēzus asinis ietecējušas citā kapā, kurš izrādījies ir pirmā cilvēka Ādama kaps.  Tādā veidā ticis izpirkts pirmdzimtības grēks, kuru Ādams ar Ievu bija pastrādājuši. Pie ieejas ir svaidīšanas akmens, kur kristus svaidīts ar zālēm un ietīts audeklā, lai tiktu guldīts kapā.

Viena no baznīcas daļām.

Vietas baznīcā ir sadalītas starp konfesijām. Tā kā Palestīna atradās turku varā, tad turki guva no tā labumu.  Turki pārdeva vietas baznīca vietējiem kristiešu pārstāvjiem.  Bez tam vēl ievāca arī nodokļus. Tāpēc baznīcā ir teritorijas Koptiem, etiopiešiem , grieķu pareizticīgajiem, krievu pareizticīgajai baznīcai , katoļiem un citiem. 

Tā kunga kapa baznīcas ieeja. 

Tūlīt aiz ieejas durvīm ir akmens uz kura tika mazgāta Jēzus miesa.

Skats uz Svētā kapa baznīcas pagalmu. Man liekas ka tīri austrumniecisks skats.

Pēc baznīcas apmeklējuma dodamies pārgājienā pa Jeruzalemes ielām. Vecā pilsēta ir tikai vienu kilometru gara un tik pat plata. Tā ka ļoti stipri neieskriesies. Vecā Jeruzaleme sadalīta kvartālos, kurus apdzīvo attiecīgās tautības.

Shēmā parādīti Jeruzalemes kristiešu, armēņu, ebreju un musulmaņu kvartāli.

 Visur notiek dzīva ielas tirdzniecība.  

Vecpilsētas iela. Svaigi spiesta granātu sula garšo lieliski.

Mēs sevišķi bijām iecienījuši svaigi spiestu granātu sulu. Vieglā solī nonākam pie ebreju svētas vietas, Ciona kalna, kurš atrodas uzreiz aiz Jeruzalemes mūra. Pagaidām vēl ir diskusija vai tas tiešām ir Ciona kalns. Ja jā, tad tur ir apglabāts ķēniņš Dāvids, kā to vēsta senie raksti. 

Tuvojamies ķēniņa Dāvida kapa vietai.

Pa ceļam uz Dāvida kapu redzams Dāvida piemineklis, kur viņš attēlots  ar arfu rokās. Ķēniņš Dāvids dzīvoja pirms 3000 gadu. Ķēniņš Dāvids esot bijis labs muzikants un dzejnieks. Viņš ir slavens ar saviem 150 psalmiem. Psalmi ir tāda dzejas forma, kuru nodzied mūzikas pavadījumā. Lūk daži no Dāvida psalmu piemēriem.

1 Dāvida psalms. Kungs, es piesaucu Tevi, steidzies pie manis, uzklausi manu balsi, kad es piesaucu Tevi!

2 Mana lūgšana lai nāk Tavā priekšā kā kvēpināmais upuris, mana roku pacelšana kā vakara upuris!

3 Pasargi, ak, Kungs, manu muti un sargi manas lūpas!

4 Neļauj manai sirdij griezties uz ļaunu, ka es nedaru grēcīgus darbus kopā ar ļaundariem. No viņu saldumiem es negribu neko baudīt.

Un tā tālāk....

Tagad iedomājieties kā to lai nodzied.

Leģendas stāsta ka Dāvids bija ne tikai muzikants bet arī izveicīgs karotājs. Bez šīs mākslas ķeniņi nu nekādi nevar iztikt. 

Dāvids  bija otrais Izraēlas valsts karalis, Izraēlas valdnieku dinastijas izveidotājs. Valdīja 40 gadus (laikā ap 1005– 965. gads p.m.ē.). Dāvids tiek attēlots kā ideāla valdnieka paraugs, no kura dzimtas (pa vīru līniju) saskaņā ar jūdaismu  nāks Mesija, vai saskaņā ar kristietību ir nācis Mesija – Jēzus Kristus.

Pie Dāvida kapa sievietes un vīrieši tiek atdalīti. Katrs apmeklē kapu no savas puses. Sievietes dziļā vientulībā pieskaras Dāvida zārkam. 

Te viņi apcer dzīvi. Izraelā valsts un reliģija ir cieši saistītas. Sabiedrībai ir jāievēro ticības normas.

  Mums vīriešiem bija daudz interesantāk. Mēs ejam cauri tādai kā bibliotēkai. Tajā ortodoksi kaut ko savā nodabā bubina. Bet ir arī aktīvi jūdi, kuri pielec tev klāt, grib zināt no kurienes esi un cenšas uzlikt savu roku uz tavas  galvas. Pēc tam viņš saka ka vajag maksāt. Es tēloju muļķi un saku ka manai ticībai viņa roka ir par vāju.

Ebreju gudrība saka, ja tevi apšmauc, nevajag uztraukties. Pie sevis ir jāsaka. Paldies dieviņ, ka paņēmi skaidrā naudā.

Man to šoreiz tas nebija jāsaka.

Atstājam Dāvida kapa vietu un raitā solī  cauri pilsētas mūra mēslu vārtiem (Dunk gate)  dodamies iekšā ebreju kvartālā. Kopš 1948.gada Jeruzaleme bija arābu rokās. Ebreju kvartālā  atradā Jordānijas karaspēka kazarmas. Sešu dienu kara laikā 1967.gadā arābi atkāpjoties pilsētu pilnīgi nolīdzināja kvartālu. Ebreju kvartāls ir uzcelts no jauna. Nonākam līdz vecajai Romiešu ielai Kardo. 

Kardo iela. Arheoloģijas zona. Uz Romiešu kolonām balstijās nojumes. 

Iela sastāv no divām daļām. Braucamās daļas, pa kuru pārvietojās zirgu pajūgi un kura bija 12 metrus plata. Otra daļa bija gājēju un tirdzniecības vietu daļa. Otrā daļa atdalījās no pirmās ar romiešu stila kolonām.  Kolonas balstīja jumtu pāri gājēju ielai un tirdzniecības vietām. 1400 gadu laikā cilvēku darbības rezultātā iela atradās zem 6 metru nosēdumu slāņa. Tagad tā ir atrakta un priecē tūristus.

Kardo ielu un nonākam tādā kā muzeja daļā, kur izstādīta Jeruzalemes Madebas karte. Tas ir fragments no baznīcas grīdas mozaīkas, kurš atrasts Jordānijas pilsētā Madebā. Keramikas plāksnē attēlota Jeruzalemes karte.

Sienas zīmējums atklāj senās Jeruzalemes dzīvi.

Ejam cauri zālei ar sienas gleznojumiem. Skati no vecās Jeruzalemes dzīves. Ejot vēl tālāk, nonākam Kardo ielas tirdzniecības daļā. Te izvietotas daudzas suvenīru bodītes, gleznu galerijas un dievs vien zina kas.

Suvenīru un mākslas bodītes Kardo ielā.

Glezna un modelis. 

Un tad mēs esam pie raudu mūra un  tempļa kalna. Par Jeruzalemes tempļiem ir atsevišķs stāsts. Pirmā tempļa celšanas sagatavošanu uzsāka ķēniņš Dāvids. Bija izveidota Izraelas valsts un vajadzēja radīt simbolu. Tika izvēlēta vieta uz kalna, kur debesis ar zemi savienojas.  Templi uzcēla  viņa dēls ķēniņš Zālamans. Templis bija vienotas Izraēlas valsts simbols un tas pastāvēja no 950 līdz 586. gadam p.m.ē. Laikam ejot un ķēniņiem mainoties tautas un valdnieku morāle grima.

586.gadā Jeruzalemi iekaroja babilonieši. Daudzi iedzīvotāji tika nogalināti un templis tika izlaupīts un noārdīts. Ebrejiem ir viedoklis par cēloņiem kuri noveda pie pirmā tempļa krišanas.

Cēlonis ir tas, ka Izraēlas tauta bija izlaidīga, pielūdza elku dievus un piekopa asinsgrēku.

Arī babiloniešiem negāja viegli. Tos ātri vien iekaroja persieši. Persiešu vadonis atļāva templi atjaunot. Radās otrais Jeruzalemes templis. Tas pastāvēja no 516.gada p.m.e līdz 70.gadam.  56.gadā p.m.ē. Jeruzalemi iekaroja romieši. 66.gadā izraēlieši uzsāka pretošanos romiešiem un cieta sakāvi. Jeruzaleme tika nolīdzināta ar zemi kopā ar otro  templi.

Arī par šo katastrofu ir skaidrs. Otrā tempļa noārdīšanas cēlonis ir ebreju bez iemesla naids vienam pret otru.

Raudu mūris. Tempļa kalna atbalsta siena. Heroda roku darbs. Herods bija tas, kurš valdija Izraelas zemē Jēzus dzimšanas laikā. Tai pašā laikā viņš nebija ebrejs. Atceramies viņa briesmu darbu ar zīdaiņu nogalināšanu. Tajā pašā laikā viņš bija labs celtnieks. Un šis mūris ir tam pierādijums.

Tempļa kalns Heroda laikā tika nostiprināts ar mūra sienu. Siena bija vienīgā, kura saglabājās pēc tempļa nopostīšanas. Tāpēc ebreji nāca pie šīs saglabājušās sienas apraudāt abu tempļu sagraušanu. Arī tagad pie raudu mūra nāk lūdzēji un lūdzas.

Es arī tur pieliku roku.

Es ar uzliku baltu cepurīti un pieskāros šai vēsturiskajai vietai. Drošs, paliek drošs. Mēs neziņām kas mūs tur augšā sagaida.

Bet kas ir ar trešo templi? Izrādās ka pravietis Ecehiels jau ap 600 gadu p.m.e ir runājis par trešo Jeruzlemes templi. Ecehiels stāsta, kā dievs viņu vedis cauri šim templim. Viņš apraksta tempļa uzbūvi un pat dod izmērus. Tad lūk daudzi ir pieķērušies šai idejai. Izraēlā par to runā nopietni. Bet tad būtu jānojauc  Aksas Mošeja, kura atrodas tempļa kalnā. Bez tam pareģojumos trešais templis saistās ar jauna pravieša  atnākšanu, ar antikristu un pat ar pastardienu.

Zelta kupols virs klints.

Tempļa kalnā ir arī cita svarīga vieta, Zelta kupols virs klints. Dotais zelta kupols pašlaik ir tāds kā Jeruzalemes simbols. Tā ir musulmaņu svētnīca, pēc leģendas vieta, kur Muhameds lūdzās  no kurienes viņš taisnā ceļā pacēlās debesīs. Zelta kupols ir tāda kā piedeva Al aksa mošejai.

No Jeruzalemes mūriem paveras skats uz nākošo kalnu-Olīvu kalnu. Šis kalns paceļas virs Jeruzalemes . Daudzas leģendas saistās ar šo kalnu. Ar autobusu ceļš aizņem 15 minūtes un mēs esam kalna virsotnē. No kalna paveras brīnišķīgs skats uz Jeruzalemi. 

Skats no olīvu kalna virsotnes.Pakājē ebreju kapsēta. Šitie augšā celsies pirmie.

  Olīvu kalna nogāze ir milzīga kapsēta. Lieta tā ka ebreji sapņo tikt apglabāti šajā kapsētā. Ebreju ticējums vēsta ka pastardienā mesija no Olīvu kalna dosies uz Jeruzalemi, lai ieietu pilsētā  caur Zelta vārtiem. Līdz ar to pirmie augša celsies tie, kuri apglabāti Olīvu kalnā. Tāpēc pieprasījums uz kapa vietām ir milzīgs. Bet neceriet Jūs, kuriem māte nav ebrejiete, tikt šeit apglabāti. Tikai ebrejiem vieta paredzēts un protams par lielu naudu. Savukārt ebrejs ir tikai tas kuram māte ir ebrejiete. Tēvs neskaitās.

Šis olīvkoks varētu būt 800 gadu vecs. Olīvas tiek savāktas un eļla izspiesta. Eļļa labi der baznīcu gaismekļos.

Izpriecājušies par brīnišķīgo skatu uz svēto pilsētu, dodamies zemāk uz Ģetzemanes dārzu.

Jēzum šī vieta patika. Tā patika daudziem. Olīvu koku ēnā te varēja paslēpties no saules karstajiem stariem. No šejienes Jēzus devās pūpolsvētdienā uz Jeruzalemi. Šeit viņš ieradās arī atvadīties no šīs pasaules pirms arestēšanas. 

Altārglezna Nāciju baznīcā.Mans Tēvs, ja tas var iespējams, tad lai šis biķeris iet Man garām

Sapulcinājis savus mācekļus viņš tos atstāja un pagāja tālāk, lai lūgtos.

Slaveni ir Jēzus vārdi:

"Mans Tēvs, ja tas var būt, tad lai šis biķeris iet Man garām, tomēr ne kā Es gribu, bet kā Tu gribi."”(Mateja evaņģēlijs 26:39).

Tad nāca Jūda un ar savu skūpstu parādīja romiešiem, kurš ir Jēzus.

Dārzā ir lieli olīvu koki. Grāmatas stāsta, ka olīvu koki var dzīvot pat 3000 gadu. Tomēr pētījums  parādīja ka šīs olīvas varbūt ir cēlušās no Kristus laika olīvām, bet ir tikai 800 gadus vecas. Lieta tāda, ka vecās olīvas izcirta romieši, lai būvētu katapultas Jeruzalemes ieņemšanai 70.gadā.

Antonio Barluzzi celtā nāciju baznīca.

Par godu Jēzus epizodei Ģetzemanes dārzā,  ir uzcelta skaista baznīca- Nāciju baznīca.

Mūsu ģide bija sajūsmināta par baznīcas arhitektu un viņa stilu.

Izrādās ka arhitekts Antonio Barluzzi (26 September 1884 – 14 December 1960), bija Franciskāņu mūks. Viņš ieguva nosaukumu Svētās zemes arhitekts. Pēc viņa projektiem celtas vairākas baznīcas Palestīnā, kuras vēl mēs redzēsim manā aprakstā.

Pazemes baznīca. Olīvu kalnā bija alas, kurā s dzīvoja dažādi prēvieši.

Kad Jēzus tika arestēts, viņu nogādāja Jeruzalemē. Domāju tas ir tikai stundas gājuma attālumā. Savukārt mēs ar autobusu 10 minūtēs jau bijām pie Damaskas vārtiem. Vai pa šiem vārtiem ieveda Jēzu, es nezinu. Mēs dodamies uz vietu kur sākās Jēzus krusta ceļš, vai Via Dolorosa. Nožēlas ceļš.

Viena no krusta ceļa stacijām.

Kristiešiem tā ir tradīcija iziet visus Kristus ciešanu etapus. Etapi tiek saukti par stacijām un to ir 13. Pirmā ir vieta ir tiesas nams, kurā Pontijs Pilats pakļaujoties ebreju prasībai notiesā Jēzu uz nāvi. Slavenais Pontija Pilāta teiciens: Es mazgāju savas rokas nevainībā.

Te Jēzus nesa savu krustu.

Tālāk ceļš iet cauri pilsētai, ceļā notiek visādi atgadījumi, kuros izpaužas cilvēku nežēlība, žēlsirdība un citas cilvēciskas īpašības. Gājiens beidzas Golgāta kalnā, vietā kur tagad ir svētā krusta baznīca.

Krusta ceļa pēdējās stacijas Svētā kapa baznīcā.

Arī mūsu diena Jeruzalemē, pārpildīta ar iespaidiem beidzas.

Rīt dosimies ārpus Jeruzalemes.