Tērbatas bīskapija
Tērbatas bīskapija, pirms tam saukta par Igaunijas bīskapiju (1211-1224) bija bīskapija Livonijas Konfederācijas sastāvā, kas pastāvēja no 1224. līdz 1558. gadam. Tā aizņēma mūsdienu Igaunijas Tartu, Pelvas, Veru un Jegevas apriņķus.
Tērbatas bīskapiju izveidoja pēc tam, kad bīskaps Alberts 1224. gada Tērbatas kaujā uzvarēja Igaunijas un Līvzemes kņazu Vjačko un pārņēma varu Tērbatas pilsētā.
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pirmais bīskaps bija Hermanis fon Bukshēvdens, Livonijas bīskapa Alberta brālis. Pirms tam jau 1211. gadā bija izveidota Igaunijas bīskapija un sākotnējais Igaunijas bīskapa krēsls atradās Lihulā Rietumigaunijā. 1224. gadā bīskaps saņēma valdīšanā zemes Dienvidigaunijā un savu sēdekli pārcēla uz Tērbatu. Bīskapijas valdījumā atradās galvenokārt ugauniešu apdzīvotās zemes. 1242. gadā bīskapa Hermaņa vadītos vācu krustnešu un ugauņu apvienotos spēkus uz Peipusa ezera ledus sakāva Novgorodas kņaza Aleksandra Ņevska karaspēks (Ledus kauja).
Lietuvas-Livonijas kara (1262-1282) sākumā notika jauns krievu karaspēka uzbrukums (1262) Tērbatas bīskapijai. Iebrucēji sakāva bīskapijas karaspēku un nodedzināja Tērbatas pilsētu līdz pamatiem. Bīskaps līdz ar domkungiem patvērās pilī, kuras aplenkumu pārtrauca Livonijas ordeņa bruņinieku uzbrukums. 1268. gada februārī Tērbatas bīskaps Aleksandrs vadīja karagājienu pret Viruzemē iebrukušo krievu karaspēku un krita kaujā pie Rakveres.
14. gadsimta beigās par Tērbatas bīskapu kļuva Dītrihs Damerovs. Viņš bija Livonijas ordeņa pretinieks un kopā ar Lietuvu, Mēklenburgu un Vitāliešu brāļiem izveidoja koalīciju pret ordeni. Viņš pat lūdza Anglijas karali Ričardu II ņemt Tērbatas bīskapiju savā aizsardzībā. 1379. gadā ordeņa spēki iebruka bīskapijā, taču neguva panākumus. Konfliktā uzvarēja bīskapija un ordenis zaudēja tiesības prasīt bīskapiem piedalīšanos tā militārajās kampaņās.
16. gadsimtā pretenzijas uz bīskapijas pārvaldītajām zemēm izteica Maskavija un tas kļuva par vienu no Livonijas kara izcelšanās iemesliem. Cars Ivans IV pieprasīja bīskapijai maksāt lielus meslus 40 000 dālderu apjomā. Bīskapija sarunu ceļā centās samazināt meslu apjomu, taču bez panākumiem, tādēļ izcēlās karš. 1558. gadā krievu spēki ieņēma Tērbatu un bīskapija pārstāja eksistēt.
Pēc Livonijas kara 1582. gadā Krievijas caristes atteicās no Tērbatas (Jurjevas) un tika izveidots Tērbatas prezidijs, vēlāk Tērbatas vaivadija (1598-1620) Livonijas Pārdaugavas hercogistes teritorijā.
Tērbatas bīskapi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Hermanis fon Bukshēvdens (Hermann von Buxhöwden, 1224–48), pirms tam Igaunijas (Lihulas) bīskaps. Piedalījās Ledus kaujā
- bez bīskapa (1247 - 1251)
- Bernhards I (1251 - 1263), vadīja Tērbatas aizstāvēšanu (1262)
- Aleksandrs (Alexander, 1263–68), krita Rakveres kaujā
- Frīdrihs no Hāzeldorfas (Friedrich von Haseldorf, 1268–88), piedalījās Karuzes kaujā
- Bernhards II (1289–1302)
- Dītrihs Fishūzens (Dietrich Vyshusen, 1302–12)
- Nikolajs (Nikolaus, 1312–23)
- Engelberts no Doles (Engelbert von Dolen, 1323–41)
- Vescels (Wescelus, 1342–1344)
- Johans Fishūzens (Johannes Viffhusen, 1346–73)
- Heinrihs no Feldes (Heinrich von Velde, 1373–78)
- Dītrihs Damerovs (Dietrich Damerow, 1378–1400)
- Heinrihs Vrangelis (Heinrich Wrangel, 1400–10)
- Bernhards Bīlovs (Bernhard Bülow, 1410–13)
- Dītrihs Reclers (Dietrich Retzler, 1413–41)
- Bartolomejs Savijerve (Bartholomäus Savijerwe, 1441–59)
- Helmihs no Malinkrotas (Helmich von Mallinkrodt, 1459–68)
- Andrejs Peplers (Andreas Pepler, 1468–73)
- Johans Bertkovs (Johannes Bertkow, 1473–85)
- Dītrihs Hake (Dietrich Hake, 1485–98)
- Johans no Straupes (Johannes von der Rope, 1499–1505)
- Gerhards Šrove (Gerhard Schrove, 1505–13)
- Johans Duisburgs (Johannes Duesborg, 1513–14)
- Kristiāns Bomhovers (Christian Bomhower, 1514–18)
- Johans Blankenfelds (Johannes Blankenfeld, 1518–27)
- Johans Bejs (Johannes Bey, 1528–43)
- Jobsts no Rekes (Jobst (Jodokus) von der Recke, 1544–51)
- Hermanis Vesels (Hermann Wesel, 1552–60)