Sardīnijas Karaliste

Sardīnijas Karaliste Rennu de Sardigna Regno di Sardegna Regn ëd Sardëgna ←   ← 1720 – 1861 →   → Karogs Ģerbonis Devīze FERT, FERT, FERT Himna Marcia Reale, Inno Sardo Location of Sardīnijas Karalistes Teritorija 1815. gadā Pārvaldes centrs Turīna (1720—1799, 1815—1861) Kaljāri (1799—1814) Valoda(s) itāļu, franču, kataloņu, frankoprovansiešu, ligūriešu, gallurīzu, spāņu, sasāriešu, sardīniešu, pjemontiešu, oksitāņu Reliģija kristietība Valdība monarhija Karalis  - 1720—1730 Viktors Amadejs II  - 1849—1861 Viktors Emanuēls II Premjerministrs  - 1848 Cēzars Balbo  - 1860—1861 Kamilio Benso Vēsture  - Hāgas līgums 1720. gada 20. februāris  - Napoleona iebrukums 1796. gada 27. marts  - Vīnes kongress 1815. gada 9. jūnijs  - Konstitūcija 1848. gada 4. marts  - Cīrihes līgums 1859. gada 10. novembris  - Itālijas apvienošanās 1861. gada 17. marts Iedzīvotāju skaits  - 1838. gadā 4 650 368  Nauda Pjemontas skudo (kontinentā 1720—1800) Sardīnijas skudo (salā 1720—1821) Sardīnijas lira (1816—1861) Mūsdienās Itālija, Francija, Monako

Sardīnijas Karaliste (itāļu: Regno di Sardegna, sardīniešu: Rennu de Sardigna, pjemontiešu: Regn ëd Sardëgna, zināma arī kā Pjemonta-Sardīnija vai Sardīnija-Pjemonta) sastāvēja no Savojas dinastijas īpašumiem no 1720. vai 1723. gada līdz 1861. gadam, pēc tam, kad tos Hāgas līguma rezultātā ieguva karalis Viktors Amadejs II. Tas viņam kompensēja Sicīlijas kroņa zaudēšanu Austrijai un ļāva atgūt karaļa titulu. Izņemot Sardīniju, Savoju valsts iekļāva sevī arī Savoju, Pjemontu un Nicu. Ligūrija un Dženova tika pievienotas Vīnes kongresa rezultātā 1815. gadā. Lielākajā karalistes pastāvēšanas laika daļā tās politiskā un ekonomiskā galvaspilsēta bija Turīna. 1860. gadā Nicu un Savoju atdeva Francijai, apmaiņā pret franču palīdzību Itālijas apvienošanā. 1861. gadā Sardīnijas Karaliste dibināja Itālijas Karalisti, aneksējot visas pārējās itāļu valstis, jaunajai itāļu valstij pārņemot no Sardīnijas visas tās institūcijas un konstitūciju.