Raunda

Raunda
Raunda (tuvplānā) kopā ar Sērpentu veido dabas rezervātu
Raunda
Ģeogrāfija
Izvietojums	Indijas okeāns
Koordinātas	19°51′0.13″S 57°47′0″E
Arhipelāgs	Maskarēnu salas
Platība	1,69 km²
Augstākais kalns	280 m
Administrācija
Maurīcija
Demogrāfija
Iedzīvotāji	0
Raunda Vikikrātuvē

Raunda (franču: Île Ronde — 'Apaļā sala') ir vulkāniskas izcelsmes sala Indijas okeānā, 22,5 km uz ziemeļiem no Maurīcijas. Tās platība 169 ha, maksimālais augstums sasniedz 280 m virs jūras līmeņa. Nelielo saliņu raksturo stāvas nogāzes un klinšaini krasti, kas strauji iesliecas ūdenī. No Maurīcijas cietzemes to nošķir līdz 63 m dziļš šelfs. Raunda ir viena no tā saucamām ziemeļu saliņām. Tāpat šo nelielo "arhipelāgu" veido Ganerskveina, Flata, Gabriela sala, Pižona klints un Sērpenta.

Pirmatnīgo Raundu klāja cietkoku meži, kā arī bagātīgas pandānu un palmu audzes. Salas ekosistēmu katastrofāli iedragāja 19. gadsimta pirmajā pusē ievestās kazas un truši. Šīs invazīvās sugas noganīja veģetāciju, izraisot augsnes eroziju. Raunda kalpoja par pēdējo patvērumu Maskarēnu milzu bruņurupučiem, kas izmira ap 1844. gadu.

Kopš 1957. gada Raunda kopā ar Sērpentu ir pasludināta par dabas rezervātu. 1979. gadā tika izskaustas kazas, bet 1986. gadā — truši. Pateicoties nosacītai nošķirtībai un vēlākiem stingriem aizsardzības pasākumiem, Raunda 20. gadsimtā saglabājās kā pēdējā mājvieta vairākiem augiem, bezmugurkaulniekiem un piecām rāpuļu sugām. Tā ir viens no svarīgākajiem sauszemes bioloģiskās daudzveidības centriem Maurīcijā. Neraugoties uz sasniegtajiem panākumiem un pūlēm, augsnes erozija joprojām ir nopietnākais šķērslis biotopu atjaunošanai un pilnvērtīgas ekosistēmas izveidošanai. Aprakstīto sugu skaita ziņā Raunda proporcionāli tās platībai ir visapdraudētākais planētas nostūris.

Nosaukums

Raundas nosaukums neatbilst tās siluetam. Apaļa ir blakus esošā Sērpenta jeb Čūsku sala, taču tur nedzīvo neviena čūska. Turpretim Raundā vēl nesenā pagātnē mitinājās divu sugu čūskas. Misēkli radīja pētnieka Edgara Leopolda Leiarda atskaite, kurš 1856. gadā apmeklēja abas salas.

Izpētes vēsture

Agrīnie apmeklējumi

Sārtais balodis bija viena no sugām, kuru piesaistīja pirmatnīgā mežainā Raunda

Raundas apgūšanas un kolonizācijas vēsture ļoti atšķīrās no procesiem, kas risinājās Maurīcijas cietzemē un citās piekrastes saliņās. Sīki un detalizēti Raunda un citas ziemeļu saliņas netika aprakstītas līdz pat 19. gadsimta vidum, un par to sākotnējo ekoloģiju iespējams izsecināt no fragmentāriem agrīniem pierakstiem. Mežainās un zaļoksnējās saliņas klāja daudzveidīgs augājs, tāpēc no cietzemes piesaistīja augļēdājsikspārņus, sārtos baložus, Maurīcijas zilos baložus, gredzenkakla papagaiļus, Maskarēnu pelēkos papagaiļus, Maurīcijas bulbulus un citus putnus.

Pirmais atzīmētais mēģinājums izsēsties Raundā notika 1670. gados. Maurīcijas kolonistu vidū klīda baumas, ka Flatas salu apdzīvo lieli bruņurupuču bari, bet piekrastes ūdeņos uzturas dugongi. 1674. gada maijā gubernators organizēja ziemeļu saliņu izpēti. Flatā un Gabriela salā tolaik mitinājās ap 6000 bruņurupuču, un ekspedīcija izveda 320 dzīvniekus. Raundā izsēsties jūrnieki nespēja un ziņoja, ka to klāj palmu un pandānu meži. Atšķirībā no aizvien biežāk apmeklētām blakus saliņām, Raunda 18. gadsimtā kuģiniekiem dēļ grūtās piekļuves saglabājās vienīgi kā orientieris. Vienīgā zināmā izsēšanās notika ap 1750. gadu, kad pēc kuģa Sumatra bojāejas tās apkalpe tur rada glābiņu.

1753. gadā ziemeļu saliņas pētīja franču astronoms un ģeodēzists Nikolā-Luiss Delakails. Viņš atzīmēja, ka "Maurīcijā nav čūsku, savukārt kaimiņu saliņās Isle Ronde, Isle Longue [Flata] un Coin de Mire [Ganaerskveina] milzīgā skaitā mitinās čūskas un ķirzakas... Es redzēju pēdu garas un krietnu collu treknas ķirzakas [Telfēra scinki], kamēr Maurīcijā varēju novērot vienīgi mazas ķirzaciņas tekalējam pāri sienām un klintīm ".

18. gadsimta beigās Flatas, Ganerskveinas un Gabriela saliņu pirmatnīgās ekosistēmas bija pilnībā iznīcinātas. Izmedīti bija visi sauszemes bruņurupuču bari un dugongi, kas ganījās seklajos līčos. Savukārt Raundā grūtās piekļuves dēļ joprojām kuploja pirmatnīgie mūžzaļie cietkoku meži un palmu audzes.

19. gadsimta pētījumi

Pirmais detalizētais salas apraksts datējams ar 1844. gada decembri, kad gvano meklējumos Raundu un Sērpentu apmeklēja angļu inženieris un topogrāfs Džons Augusts Loids. Nelielo ekspedīciju pārsteidza negaidīts ciklons, un tās dalībnieki bija spiesti nedēļu uzturēties Raundā. Loids aprakstīja salas floru un faunu, kas kalpoja par pamatu vēlākiem pētījumiem. Tolaik tās lielākajā daļā, īpaši augsnēm bagātās gravās, kuploja biezas palmu un pandānu audzes. Augstāk nogāzēs tos bagātināja melnkoku un citu cietkoku meži, kas sniedzās augšup līdz salas virsotnei. Pētnieks aprakstīja abu tropu jūrasputnu sugu ligzdas, lidošanas spējas un zivju ķeršanas paņēmienus un uzsvēra sarkanastes tropu jūrasputnu pārbagātību. Tāpat Loids pieminēja milzīgo trušu skaitu, kuru bari pārņēmuši visu salu. Nav zināms, kad tieši šie kaitnieki bija izlaisti salā. Iespējams, tas notika gadus trīsdesmit pirms Loida ierašanās. Ekspedīcija uzdūrās pēdējai Maurīcijas milzu bruņurupuču populācijai, kas bija bija radusi patvērumu grūti sasniedzamajā Raundā — acīmredzot tas bija vissvarīgākais ekspedīcijas atklājums. Maurīcijas cietzemē milzu bruņurupuči nebija redzēti kopš 1730. gadiem, un Loidam radās iespēja novērot "dažus ļoti lielus" šīs izzūdošās sugas pārstāvjus. Kāds no viņa biedriem vienā no salas alām notvēra grūsnu bruņurupuču mātīti un pārveda uz Maurīciju, bet jaundzimušos bruņurupucēnus izdāļāja paziņām.

1856. gadā, veicot ceļojumu pa Indijas okeāna rietumu daļu, Raundā un Sērpentā vairāku dienu garus pētījumus veica angļu ornitologs Edgars Leopolds Leiards. Viņš ievāca vairāku jūras putnu izbāžņus un olas.

1860. gada novembrī Raundu apsekoja britu koloniālais administrators un ornitologs Edvards Ņūtons. Lai arī pētnieka publicētajā atskaitē minēti vienīgi putni, viņa dienasgrāmatā paustie novērojami liecina par ievērojamu vides degradāciju salīdzinājumā ar 1844. gadu. Ņūtons atzīmēja: "Salā ir ļoti nabadzīga veģetācija... Vacoa ir parastākais augs, parastas tāpat ir palmu sugas... Bez tam es redzēju vienu vai divas nīkulīgu meža koku sugas, kadiķi, dažus zālaugus, ķērpjus, paparžaugus. Es neatradu ne mazāko augāju simts jardu attālumā no jūras... Turklāt [salā] ir platas joslas ar pilnīgi kailām klintīm bez augāja paliekām. Citviet ir plašas un plakanas tāda pat klintāja joslas, kuras klāj zemi bazalta gabali". Viņš īpaši izcēla milzīgas, tūkstošiem īpatņu lielas sarkanastes tropu jūrasputnu kolonijas, kā arī atstāja atskaiti par svītraino ūbeli – pirmo atzīmēto sauszemes putnu sugu Raundā. Tāpat Ņūtons ir pirmais, kurš pieminēja kazas. Šos dzīvniekus izlaida salā vairākus gadus pirms viņa apmeklējuma.

1867. gadā Maurīcijā ieradās nenogurdināmais amerikāņu dabas pētnieks Nikolass Paiks. Viņš šajā aizjūras zemē pavadīja piecus gadus, kuru laikā pētīja Maurīcijas faunu, floru un ģeoloģiju, radīja teju piecsimt zivju zīmējumus un ievāca plašu zivju, koraļļu, sūkļu un augu kolekciju. 1868. gada decembrī Paiks apmeklēja Raundu . Viņš joprojām varēja novērot pandānu un palmu audzes, bet vairs nespēja atrast cietkoku mežus: "tie visi bija gandrīz pilnībā nopostīti". Paiks konstatēja vien nelielas bijušo mežu stidziņas. Pētnieka vārdiem, "grubuļaino salas virsotni atdzīvināja daži raupjas zāles pleķīši, kas kalpoja par barību daudziem trušiem un kazām". Paiks aizrautīgi pētīja ne vien salas putnus un rāpuļus, bet arī visa veida kukaiņus.

Paiks atgriezās Raundā nākamā gada novembrī kopā ar Maurīcijas gubernatoru un zinātnes mecenātu seru Henriju Bārkliju un Pamplemuses botāniskā dārza direktoru Džonu Hornu. Paiks galveno uzmanību veltīja faunai, kamēr viņa biedri pētīja augāju. Tomēr kopumā sala vairāk atgādināja atkailinātas klinšu nogāzes, kur vietām bija izmētāti vārgulīgu palmu un pandānu pudurīši. Kā trāpīgi atzīmēja Bārlijs, truši un kazas ir kļuvuši "par galvenajiem koku kaitēkļiem, kas nogana zāli un nograuž jaunos dzinumus[...] sēklas parasti nepaspēj iesēties, bet, ja augam izdodas sekmīgi uzdīgt, tas nekavējoši tiek nograuzts".

Raundu turpināja apmeklēt arī citi pētnieki, tostarp viens no ekoloģijas zinātnes pamatlicējiem Karls Mēbiuss 1874. gadā un rāpuļu kolekcionāri no Vācijas 1880. gados. 1889. gada novembrī salu apsekoja skotu botāniķis Henrijs Džonstons, kas ir pēdējais fiksētais tās apmeklējums 19. gadsimtā. Vēl salīdzinoši nesen zaļoksnējā sala bija kļuvusi "ļoti neauglīga, un stāvo, brūno klinšu tuksnešaino izskatu atdzīvināja vienīgi mazītiņi izkaisītu palmu un pandānu pudurīši". Tā kā erozijas rezultātā augsne bija ieskalota okeānā, lielākā daļa palmu auga uz kailām klintīm. Džonstons bija pēdējais, kurš novēroja "mazu mežiņu dienvidu puses paugurā 450-550 pēdu augstumā virs jūras līmeņa". Tāpat botāniķis atzīmēja, ka daudzi no Maskarēnu salām endēmiem Fernelia krūmājiem iznīkst sausuma dēļ. Viņa vienīgie pieminētie dzīvnieki bija truši.

20. gadsimta pētījumi

1906. gadā kārtējos gvano meklējumos Raundā piestāja Dienvidāfrikas ģeologi. Klinšu spraugās viņi atrada milzu bruņurupuču un augļsikspārņu kaulus.

1910. gadā salu apmeklēja britu ornitologs Ričards Meinerhāgens. Viņa fotogrāfijās redzamas triju palmu sugu audzes, pandāni un liels skaits sarkanastes tropu jūrasputnu. Zem klinšu dzegām vai augājā viņš atrada svaigus jūrasputnu perējumus, nesen izšķīlušos mazuļus un putnēnus, kas jau bija gatavi pamest ligzdas. Pētnieks piemetināja, ka "neraugoties uz likuma aizsardzību, šos putnus nesaudzīgi medī zvejnieki. Viņi tos bez žēlastības nogalina un pārdod ķīniešu restorāniem Portluī, kur tos uzskata par izcilu delikatesi". Meinerhāgens redzēja pieaugušus baltastes tropu jūrasputnus, tomēr neatrada nevienu ligzdu. Tāpat viņš atzīmēja milzīgo trušu skaitu, kas visi bija "lieli un trekni".

Pagāja vairāk nekā divdesmit gadi, pirms Raundā 1935. gadā ieradās cits zinātnieks – Maurīcijas botāniķis Pauls Oktavs Vjehe. Sala bija "palikusi bez augāja, tomēr joprojām bija atrodamas sākotnējo palmu biežņu atliekas", un vienīgi celmi liecināja par kādreizējiem platlapju 'mežiem'. Vjehe norādīja, ka kazas un truši nograuž asniņus, izraisot strauju augsnes eroziju.

1948. gadā salā ieradās zoologa Žana Vinsona komanda, kas veica pirmos nopietnos pētījumus kopš 1869. gada. Milzīgie sarkanastes tropu jūrasputnu bari medību rezultātā bija sarukuši līdz pusducim pāru. Lielā skaitā joprojām ligzdoja vairāk tramīgu jūras putnu sugas. Vinsons atzīmēja trušu un kazu pārpilnību un, gluži kā Bārklijs 1869. gadā, nespēja atrast "nevienu jaunu palmiņu vai pandānu, jo tie drīz pēc uzdīgšanas tiek nograuzti". Fotogrāfijas liecina, ka saliņas nogāzēs auga vienīgi augstas vecas palmas. Pētnieki noķēra divas boa čūskas un atzīmēja scinku un gekonu bagātību. Vinsona kolekcija veicināja Maskarēnu boa izpēti. Tika atklāts, ka augšžokļa kauls tām sadalīts divās savstarpējās kustīgās daļās — priekšējā un aizmugurējā. No visām čūskām šāda anatomiska īpatnība raksturīga vienīgi Maskarēnu žņaudzējčūskām.

Ģeogrāfija

Klimats

Raunda atrodas tropu joslā, nedaudz uz ziemeļiem no Dienvidu tropu loka. Visa gada garumā salā valda karsti un vējaini laika apstākļi. Sausākais periods ilgst no septembra līdz novembrim. Mitrākā gada daļa ir periods starp decembri un martu, un šajā laikā apgabalu piemeklē arī tropiskie cikloni ar vēja ātrumu līdz 250 km/h un spēcīgām lietusgāzēm. Maurīcijas kalnainos vidienes reģionos nokrišņu daudzums var sasniegt 4000 mm, salas austrumu daļā tie ir aptuveni 1200 mm, bet rietumu piekrastē mazāk nekā 600 mm. Raundā nokrišņu daudzumu nav pētīts un tiek pieņemts, ka tas varētu atbilst relatīvi sausam Maurīcijas rietumu piekrastes apgabalam.

Gaisa temperatūra ziemas mēnešos svārstās no 22 °C līdz 30 °C, kamēr vasaras svelmē tā var sasniegt pat 50 °C. Raundas rietumu pusē klimats ir karstāks un sausāks, kamēr salas pārējās daļās dienvidaustrumu pasātu ietekmē tas ir vēsāks un mitrāks.

Hidroloģija

Lielās bangas un šaltis no atklātās jūras apšļāc piekrasti ar ievērojamu sālsūdens daudzumu, taču porainās klintis, stāvās nogāzes un kraujās notekas pieļauj ļoti nelielu ūdens uzkrāšanos, parasti ātri gaistošu lāmu veidā. Plūdi uzrodas vienīgi spēcīgu lietavu laikā.

Ģeoloģija

Raunda ir otra lielākā Maurīcijas šelfa zonas sala. Pēc izcelsmes tā ir vulkāniska kore. Nogāzes pamatā ir stāvas un klāj vienu trešdaļu salas. Īpaši stāvo austrumu pusi veido viļņu daļēji noārdīts krāteris. Visu salu caurvij klintis, kuras veido vulkānisko pelnu formēti tufa slāņi ar vulkāniskām plēnēm jeb skoriju. Tomēr vietām sastopami arī iespaidīgi bazalta gabali. Salas virsotnē atrodas daži kaļķakmeņi, bet gar klinšu plaisām atrodams kvarcs.

Visu salas piekrasti ieskauj robotas tufa klintis, kas strauji iesniedzas okeānā. Parasti to apskalo augsti viļņi, kas piekļuvi salai ar laivu padara ļoti apgrūtinošu. Relatīvi plakanas klintis atrodas vienīgi saliņas rietumu krastā.

Grāmatā "Zeltainie sikspārņi un sārtie baloži" Džeralds Darels rakstīja: "Visa sala sastāvēja no tufa, un šo mīksto minerālu vējš un lietus bija gludinājis un krokojis, veidojot ieloces un robojumus, tā ka visa sala izskatījās kā milzīgs uz jūras virsmas izklāts akmens krinolīns ar dabas spēku darinātiem stīva brokāta izciļņiem, tornīšiem un augstiem stabiem. Ar nožēlu redzēju, ka vienīgā lēzenā vieta uz salas ir klinšainais krasts, kur mēs izcēlāmies malā. Viss pārējais šķita sastāvam no aizām un kraujām klintīm."

Augsne

19. gadsimtā lielāko salas daļu klāja bagātīga un bieza augsnes kārta, kas bija piemērota palmu un cietkokšņu sugām. Džons Loids 1845. gadā rakstīja, ka augšējās ziemeļu nogāzēs augsne sasniedz triju pēdu (90 cm) biezumu. Kaili bija pamatā pasātiem pakļautie dienvidaustrumi. Augsnes eroziju izraisīja pārmērīgi savairojušās kazas un truši, kas noganīja augāju un nograuza jaunos asniņus. Neraugoties uz nozīmīgiem panākumiem izzūdošo sugu saglābšanā, noplicinātā augsne ir būtiskākais šķērslis vides atjaunošanai un ekosistēmas funkcionēšanai.

Pašreizējo augsni lielākoties veido irdens smilšmāls ar visai vienveidīgu tekstūru un nabadzīgi veidotu struktūru, kas norāda uz iepriekšējās augsnes izzušanu un nesenu tās atjaunošanos. Raundu veido divu tipu augsne: Lithic leptosols rietumu nogāzē un Dystric leptosols ar Dystric regosol pamatā dienvidu areālā.

Augsnes dziļums ievērojami atšķiras. Ēnainos nogabalos tā sniedzas no 11 līdz 30 cm, bet dziļākās ieplakās bieži sasniedz 60 cm dziļumu. Lielākajā salas daļā augsne ir ļoti sekla — vidēji 5 cm dziļa.

Flora

Sākotnējā flora

19. gadsimta sākumā Raunda bija vienīgā Maurīcijas saliņa, kuras ekosistēmu vēl nebija iedragājusi cilvēku postošā darbība. Neskarti kuploja mūžzaļās cietkoku audzes un skrajie palmu meži, kurus veidoja zilās latānijas, Pandanus vandermeeschii, pudeļpalmas, Ganerskveinas alvejas, orkāna palmas conjugatum varietāte un pandāni. Darels rakstīja: "Savulaik visas zemākās salas nogāzes klāja palmu mežs, bet augstākās daļās auga melnkoki un citi cietkoki". Salas ekosistēma līdzinājās t.s. 'palmu savannai' — mežainam un sausākajam Maurīcijas apgabalam, kas šaurā joslā stiepās gar aizvēja rietumu piekrasti. Kolonizācijas laikā cietzemē šis biotops tika pilnībā izcirsts, un tā kādreizējās aprises saglabājušās Raundā un Gvanerskveinā.

Precīzs cietkoku meža sastāvs nav zināms, jo liecības par laika posmu līdz 19. gadsimtam ir skopas. Maurīcijas palmu savannā nozīmīgākie cietkoki bija melnkoki, tambalakokves, Terminalia bentzoe, dracēnas un fikusi. Koku, krūmu un puskrūmu saraksts iekļauj 103 šī Maurīcijas apgabala sugas no 40 dzimtām, kas būtu piemērotas pārstādīšanai un atgriešanai Raundā.

Invazīvo trušu un kazu dēļ 1970. gados salas augu valsts bija gandrīz izzudusi

Pēc salas atbrīvošanas no trušiem un kazām tur pārstādīti tūkstošiem vietējo augu

Mūsdienu dzīvotnes

Mūsdienās Raunda ir dzīvotņu mozaīka, ko veido kailas klintis, blīvi zālaugu areāli, stādītu cietkoku audzes un ciešas palmu biežņas.

Detalizēti 2003. gada Raundas salas pētījumi liecina par septiņiem atšķirīgiem veģetācijas tipiem: blīvām palmu audzēm, piekrastes biotopu, jauktām zālaugu kopienām, krātera biotopu, klinšu biotopu, virsotnes biotopu, tuksnešaini.

Blīvās palmu audzes (70,1 ha) aizņem klinšainās nogāzes ar izciļņiem, dziļām plaisām un ieplakām. Areālā dominē zilās latānijas ar vietām augošiem pandāniem un pudeļpalmām. Zem blīvām lapotnēm un zālaugiem izveidojies dziļš lapu slānis.

Piekrastes biotopu (41,9 ha) veido šauri un no veģetācijas gandrīz pilnībā brīvi pamatieži, kas stāvu klinšu veidā ieskauj salas ziemeļu piekrasti.

Jaukto zālaugu biotopu (38,9 ha) raksturo ieplakas un nevienmērīgi sastopami klinšakmeņi. Dominē vīteņaugi: vietējie Ipomoea pes-caprae, Tylophora coriacae un invazīvie Passiflora suberosa, kas kopīgi ar guļošiem augiem, atsevišķām latānijas palmām un pandāniem ieplaku malās veido blīvus noēnotus pleķīšus. Iedzīvojušās dažas cietkoku sugas, kas tika iestādītas atjaunošanas programmas ietvaros. Biotopam ir dziļš augsnes slānis (30-50 cm) un, veicot augu atjaunošanas aktivitātes, šim areālam tiek pievērsta īpaša vērība.

Krātera biotops (34,5 ha) iekļauj pamatiežu stāvas, ieliektas, pusmēnesveida formas nogāzes ar daudzām vertikālām sienām, dziļām plaisām un mazām aliņām. Nelielos, mazāk stāvos laukumiņos sastopamo augāju veido pandāni un dažas latānijas ar jauktu zālaugu kopienām.

Klinšu biotops (13,5 ha) iekļauj krasi stāvus un pamatā no augiem brīvus pamatiežus ar seklām vagām un dažam nelielām aliņām. Tās nodrošina ar barības vielām bagātīgo palmu un zālaugu ieplaku biotopus.

Virsotnes biotopu (12,9 ha) veido pamatieži ar klinšakmeņu krāvumiem un plānu akmeņainu augsni. Nabadzīgā veģetācija iekļauj nelielu zālaugu sugas, tostarp endēmo Phyllanthus mauritianus. Virsotnes rietumu nogāze robežojas ar latānijām, ziemeļu nogāze — nelielu Ganerskveinas alveju areālu.

Tuksnešaini (7,2 ha) veido areāli ar plānu augsni un maziem iežiem. Sastopami nelielu guļošu augu pleķīši, vairāki Scaevola taccada krūmāji un dažas latānijas.

Katra no šīm dzīvotnēm satur kritiski apdraudētas sugas. Iespējams, visatpazīstamākās ir blīvās un skrajās palmu audzes, kuras veido trīs endēmas sugas.

Palmas

Zilā latānija Egretā

Maskarēnu salām endēmais koks Cassine orientalis ir viena no sugām, kas reintroducēta Egretā un Raundā

Tītenis Ipomoea pes-caprae ir ierasts vīteņaugs jaukto zālaugu biotopā

Kritiski apdraudētais Hibiscus fragilis ir pārstādīts no bīstamām invazīvām sugām brīvajā Raundā

Pirmo reizi Raundas augu valsti aprakstīja Džons Loids 1844. gadā. Viņš pieminēja trīs palmu sugas, kuras gandrīz vienlīdz bagātīgi klāja salu. Lai arī viņa apraksts ir visai savdabīgs, tas ļauj droši atpazīt orkāna palmu, pudeļpalmu un zilo latāniju. Vairāk nekā trīsdesmit gadus vēlāk arī Nikolā Paiks ziņoja par trim palmu sugām, kuras joprojām auga kuplā skaitā. Tomēr jau gadu vēlāk Džons Horns norādīja uz postošo ietekmi, ko palmām un citiem augiem nodara truši un kazas.

1990. gadā no pēdējās, dienvidrietumu nogāzē guļošās orkāna palmas tika ievākti daži vairoties spējīgi augļi, pirms tā gāja bojā drīz pēc 1994. gada ciklona. No pēdējā brīdī ievāktajiem augļiem izaudzēti vairāk nekā 250 augu. Mēģinājumi šo varietāti reintroducēt Raundā pagaidām nav bijuši sekmīgi, tomēr vairāki desmiti palmu sekmīgi atgriezti Egretas salā.

Pudeļpalma gan Maurīcijā, gan citviet tropos kļuvusi par vienu no dekoratīvākajiem augiem. Tās izcelsmes vieta nav zināma, bet vienīgā savvaļas populācija bija saglabājusies Raundā. 1975. gadā no kādreizējām bagātīgām pudeļpalmu audzēm bija atlikuši piecpadsmit pieauguši koki, seši jauni kociņi un sešdesmit seši stādiņi. Savukārt 1986. gadā salā bija palikuši vairs tikai astoņi pieauguši koki un astoņpadsmit stādiņi, kas brīnumainā kārtā bija paglābušies no trušiem. Tādējādi laika posmā starp 1975. un 1986. gadu kopējais populācijas skaits bija noslīdējis no 87 īpatņiem līdz 26, un bez apņēmīgiem aizsardzības pasākumiem suga drīzumā būtu pilnībā izzudusi no Raundas. Pēc trušu un kazu iznīdēšanas pudeļpalmu audzes pamazām kļūst aizvien blīvākas. 2020. gadā salā zēla un plauka jau vairāk nekā 300 sugas pārstāvju.

Zilā latānija ir visizplatītākā salas palma. Tā var sasniegt iespaidīgu augstumu ar lielu lapotni. Latāniju areāls aptver rietumu un ziemeļu nogāzes, kur tās vietām jau veido palmu mežus. Raundā ir lielākā šīs sugas populācija Maurīcijā. Latānijas palmu un pudeļpalmu atjaunošanās kļuva iespējama tikai pēc invazīvo zīdītāju izskaušanas.

Citi augi

Salā sastopama Pandanus vandermeeschii lielākā populācija, kas ir viena no aptuveni divdesmit Maurīcijai endēmām pandānu sugām. Tas ir vidēja garuma koks, kuras lapojums atgādina palmas. Šauri lineārās lapas pie stumbra veido spirāliskus pušķus, kuru dobie vidi sniedz patvērumu salas gekoniem. Pandāni sastopami krāterī, bagātina palmu audzes un ieskauj virsotni.

Cits rets augs ir kritiski apdraudētā Ganerskveinas alveja – sukulents ar viegli ieliektām, sulīgām, blīvās piezemes rozetēs augošām lapām un sarkanīgi dzelteniem ziediem. Raundā un netālajā Ganerskveinā saglabājušās vienīgās zināmās sugas savvaļas atradnes. Arī alveju izplatības areāls lēnām palielinās.

Līdz aktīvu atjaunošanas darbu sākumam bija saglabājušās tikai divas vietējās cietkokšņu sugas — Gagnebina pterocarpa un viens vienīgs Fernelia buxifolia jeb bois buis īpatnis. Abas sugas vēl 1868. gadā pieminēja Paiks. Viņš rakstīja, ka koki ir zemi, bet ar iespaidīgu lapotni, kuru zari sāniski plešas no pusotra metra līdz sešiem un pat deviņiem metriem. G. pterocarpa ir neliels, līdz 4 metriem augsts koks ar pelēku stumbru, plūksnaini saliktām lapām un baltiem, mazās "birstītēs" sagrupētiem ziediem. Arī F. buxifolia ir neliels koks vai krūms ar ieapaļām spīdīgām lapām, baltiem ziediem un sarkaniem augļiem. Raundā nozīmīgākie šo sugu apputeksnētāji un sēklu izplatītāji ir gekoni. Mūsdienās salā ir sekmīgi ieviestas vairākas citas cietkokšņu sugas.

1991. gadā salā introducēja Maurīcijai endēmo Dracaena concinna — kokam līdzīgu krūmu ar stāvu stumbru un dzelteniem ziediem, kura palmām līdzīgās lapas bagātīgi izplešas no stumbra virsotnes. Šīs dracēnas pamatā sastopamas ap virsotni un vietās, kur risinās stādījumu atjaunošana. Cits Raundā ieviests augs ir Premna serratifolia — neliels augošs vai ložņājošs koks, kas var sasniegt 5 m garumu. Pārstādītas trīs vietējās ebenkoku sugas — Egretas melnkoks, melnais ebenkoks un Diospyros melanida, kā arī divas fikusu sugas — Ficus reflexa un Ficus rubra. Iespaidīga lapotne raksturo Maskarēnu arhipelāgam endēmo Cassine orientalis jeb bois d'olive, kura augļi ārēji atgādina olīvas. Labvēlīgos apstākļos koks var sasniegt 20 m garumu.

Sekmīgi iejuties Scaevola taccada — blīvs krūms ar vaskainām sukulentu lapām, kas plaši sastopams tropu un subtropu piekrastē. Suga ir ļoti izturīga pret sāli un kalpo par vienu no pioniera augiem atjaunojamās platībās. Uz Raundu pārvietoti ārkārtīgi reti endēmi krūmi ar krāšņiem ziediem — Hibiscus fragilis un trohētija Trochetia parviflora. Cietzemē tās apdraud invazīvās augu un dzīvnieku sugas.

2020. gadā tika veiksmīgi reintroducēti vairāki simti pret noēnojumu izturīgo muskusa paparžu Microsorum scolopendria stādiņi. Lai arī suga ir parasta Maurīcijā, Raundā tā pilnībā izzuda 1980. gados. Ar papardēm paredzēts samazināt eroziju zem stādītajiem kokiem, veicināt nobirušo lapu satrūdēšanu un nodrošināt aizsardzību pret svešzemju sugu tālāku izplešanos. 2020. gada beigās Maurīcijas piekrastē rūpīgi ievāca un nākamajā gadā Raundas atjaunoto dzīvotņu zemsedzē pārstādīja citu vietējo papardi Phymatosorus scolopendria, kas palīdzēs radīt stādiņiem atbilstošu mikroklimatu un samazinās augsnes eroziju. Suga Raundā pēdējo reizi bija konstatēta 1970. gados.

Raundā ilgāku laiku bija vienīgā zināmā Aerva congesta kolonija. Tas ir sīciņš, 08–3,2 cm augsts guļošs augs, kas sastopams uz kailām klintīm. 2013. gadā Maurīcijas dienvidu piekrastē atklāja vēl vienu atradni — aptuveni desmit augus, kuri aptvēra divus 1,8 x 2 cm un 6 x 12,5 cm lielus pleķīšus. Raundā populācija no nepilniem simts indivīdiem 1996. gadā nokritusies līdz sešpadsmit 2016. gadā. Patlaban suga salā ir izmirusi, un vienīgā savvaļas populācija saglabājusies cietzemē.

Daži citi retas salas augi ir Chloris filiformis, Vetivera arguta, Phyllanthus revaughanii, Asparagus umbellulatus un Dichrondra repens. Lai arī šīs sugas sastopamas citviet Maurīcijā, Raundas populācijas varētu pārstāvēt ģenētiski atšķirīgas atradnes.

Sugu uzskaite

Pirmo visaptverošo augu uzskaiti 1975. gadā veica Edinburgas Universitātes organizēta ekspedīcija. Tā atzīmēja 43 sugas. 1986. gadā tika saskaitītas 55, bet 1993. gadā 60 sugas. Patlaban salā zināmas 114 augu sugas, no kurām aptuveni 36 ir svešzemju pārstāves. Sugu pieaugums saistāms ar vietējo augu reintrodukciju.

Raundas augājs saglabājis plašu sākotnējo elementu daudzveidību, lai arī piedzīvoja ļoti nopietni izmaiņas 19. gadsimtā un smagi cieta no ievestiem zālaugiem. Augsti invazīvu kokaugu sēklas līdz salai nav nokļuvušas. Tomēr ievestās nezāles iesāka izplesties pēc kazu un trušu izskaušanas.

Fauna

Telfēra scinkam Raunda kļuva par pēdējo patvērumu

Raundas boa ir vienīgā čūsku apakškārtas pārstāve Maskarēnu salās, kas pārdzīvoja arhipelāga kolonizāciju

Izmirušie milzu bruņurupuči nodrošināja pilnvērtīgu ekosistēmu; (attēlā rekonstruēts seglmuguras bruņurupucis Egretā)

Rāpuļi

1753. gadā Nikolā-Luiss Delakails rakstīja, ka, atšķirībā no Maurīcijas cietzemes, "kaimiņu salās Isle Ronde [Raunda], Isle Longue [Flata] un Coin de Mire [Ganerskveina] ir čūsku un ķirzaku pārpilnība". Pirmos rūpīgos reptiļu pētījumus vairāk nekā 100 gadus vēlāk Raundā veica Paiks. Viņš detalizēti aprakstīja čūskas un četras ķirzaku sugas. Lai arī sala jau bija smagi cietusi no ievestām kazām un trušiem, Paika spilgtais apraksts joprojām liecina par rāpuļu bagātību. Pētnieks tos novēroja "gandrīz ikvienā salas daļā".

Lai arī Raundā tika izlaisti truši un kazas, salā netika ievazātas svešzemju plēsēju un rāpuļu sugas. Pateicoties tam, tur saglabājusies visneskartākā reptiļu ekosistēma Maskarēnu arhipelāgā. Līdz 19. gadsimtam visu Maurīcijas vidi bija pārņēmušas invazīvās sugas, un pēc 1860. gadiem Raunda kļuva par pēdējo patvērumu Gintera gekonam, Telfēra scinkam, Darela nakts gekonam, Raundas boa un Raundas alu boa.

Salā saglabājās arī divas citas endēmas sugas — Bodžera scinks, kura areāls ietver vēl dažas citas šelfa saliņas un Maurīcijas dienas gekons, kas apdzīvo Maurīcijas zemieni un nelielās blakus saliņas. Raundā mitinās vēl viena vietējā suga — Boutona scinks, kas tāpat sastopams dažās citās saliņās un Maurīcijas piekrastē.

Zālēdāju ievešana izraisīja dabisko dzīvotņu bojāeju. Gandrīz pilnībā izzuda cietkoki un katastrofāli samazinājās palmām bagātie biotopi. 1970. gados niecīgie palmu un pandānu pudurīši kļuva par pēdējām mikrodzīvotnēm izdzīvojušajām rāpuļu populācijām. Tobrīd rāpuļu skaits bija kritiski zems, un šīs unikālās komūnas pastāvēšana kļuva nopietni apdraudēta.

Pēc trušu un kazu izskaušanas iesākās palmu audžu un citu dzīvotņu atjaunošanas darbi, kas veicināja strauju rāpuļu populāciju pieaugumu. Tomēr alu boa glābšanas pasākumi nāca pārāk vēlu. Zemsedzē un starp kritušām lapām dzīvojošā suga izzuda līdz ar augsnes eroziju, un tā nav redzēta kopš 1975. gada. Neraugoties uz rūpīgiem meklējumiem, alu boa tiek uzskatīta par izmirušu.

Palmām bagātās dzīvotnes ir augiem blīvākie un komplicētākie biotopi, kur konstatēta visaugstākais scinku un gekonu skaits. Palmas, pandāni un biezais lapu slānis nodrošina uz zemes un kokos dzīvojošiem rāpuļiem bagātīgu vidi, kur sildīties, baroties, vairoties un rast patvērumu. Nākamie reptiļiem blīvākie biotopi ir krāteris, jauktās zālaugu kopienas un salas virsotne, jo Telfēra scinki, Gintera gekoni, dienas gekoni un Raundas boa spēj vienādi veiksmīgi izdzīvot arī no palmām brīvās audzēs. Endēmo sugu areāli kopumā aptver visu salu, taču to klātbūtne piekrastē pamatā ir īslaicīga. Telfēra scinku mātītes izdēj olas ne tikai mīkstajā zemē, bet arī jūrasputnu alās, kuras bagātīgi klāj vairākas salas vietas. Darela nakts gekons pamatā apdzīvo mitro sienu plaisas un klinšu atsegumus, tomēr visai bieži sastopams arī starp palmām. Sīciņais Boutona scinks ir tipisks piekrastes iemītnieks, kas nelielās lāmās vai viļņu šļakatām pakļautās vietās tvarsta vēžveidīgos un zivtiņas. Savukārt virsotnes dzīvotnē novērojams augsts Bodžera scinku blīvums. Tas ir salīdzinoši atklāts biotops, un klinšu krāvumi ir to iecienīta dzīvesvieta.

Raundā visilgāk izdzīvoja viena vai abas pēdējās zināmās Maskarēnu milzu bruņurupuču sugas — Maurīcijas seglmuguras bruņurupucis un/vai Maurīcijas kupolveida bruņurupucis. Acīmredzot abas sugas aizņēma atšķirīgas ekoloģiskas nišas – izmēros mazākais kupolveida bruņurupucis ganījās zālē, kamēr seglmuguras suga pamatā pārtika no lapām. Šie zālēdāji izplatīja sēklas un mēsloja augsni, nodrošinot veselīgu augāju. Milzu bruņurupuči Raundā izmira pēc 1844. gada — gandrīz 100 gadus vēlāk, nekā pārējā Maskarēnu arhipelāgā. Noķerto grūsno mātīti Loida ekspedīcija pārveda uz Maurīciju, bet mazuļus vēlāk uzdāvināja paziņām. Salas gubernators un zinātnes mecenāts Henrijs Bārklijs vēlāk tikās ar šīs ekspedīcijas dalībnieku un 1870. gadā ar nožēlu rakstīja, ka tika zaudēta jaunatklāta suga, kuras "karapaksi un citas atliekas lielā skaitā atrodamas šīs zemes purvos".

Lai aizsargājamās Maurīcijas teritorijās nodrošinātu ekoloģisko līdzsvaru, 1990. gadu sākumā Egretā no Seišelām tika izlaisti brīvībā pirmie Aldabras milzu bruņurupuči. Attīstot veiksmīgo eksperimentu, 2007. gadā divpadsmit nepieaugušus milzu bruņurupučus no Lavanilas Maskarēnu rezervāta un divpadsmit Madagaskaras starainos bruņurupučus pārveda uz Raundu. Tos sākumā izlaida iežogotā platībā, bet vēlāk ļāva brīvi ganīties visā salā. Populācija tika papildināta, un 2016. gada beigās Raundā brīvi klīda 463 milzu bruņurupuču īpatņu, kuru lielāko daļu veidoja jaunuļi un 15 starainie bruņurupuči. Pēdējie patlaban no salas aizvākti. Savukārt Seišelu milzeņi taksonomiski un pēc dzīvesveida līdzinās Maskarēnu milzu bruņurupučiem. Dzīvnieki sekmīgi izkaisa endēmo palmu sēklas, veicinot unikālās dzīvotnes izplatīšanos. Tādējādi bruņurupuču klātbūtne labvēlīgi ietekmē arī citu rāpuļu populācijas, kurām bagātīgās audzes sniedz lielisku patvērumu.

2022. gada novembrī Darela savvaļas dzīvnieku aizsardzības trests sadarbībā ar Maurīcijas savvaļas fondu, Londonas zooloģijas biedrību un citām dabas aizsardzības organizācijām Raundā no Ganerskveinas salas 1400 īpatņu lielās populācijas reintroducēja 120 mazos nakts gekonus. Sīciņās ķirzaciņas ielaida četros nelielos iežogojumos ar piemērotām mikrodzīvotnēm, ļaujot tām iejusties jaunajā dzīvesvietā. Projekts ļaus ne tikai nostiprināt apdraudētās sugas populācijas, bet tāpat padarīs noturīgāku visu salas ekosistēmu.

Putni

Baltastes tropu jūrasputns Gabriela salā, kas atrodas blakus Raundai

Raunda ir jūrasputniem nozīmīga sala, kur ievērojamā skaitā ligzdo vairākas putnu sugas. Lielākās ligzdojošu putnu kolonijas veido ķīļastes vētrasputns, Trindadas vētrasputns, sarkanastes tropu jūrasputns, baltastes tropu jūrasputns. Tropu jūrasputni ligzdo salas lielākajā daļā, bet īpaši ievērojama ligzdu koncentrācija novērojama stāvās, grūti aizsniedzamās nogāzēs. Baltastes sugas ligzdas atrodamas tāpat starp atklātām saknēm vai kritušām palmu lapām, kamēr sarkanastes suga ligzdo arī zem klinšainām nokarēm vai starp akmeņiem. Raunda ir vienīgā sala Indijas okeānā, kur uzturas vairoties spējīga Trindadas vētrasputnu kolonija.

Mazākā skaitā ligzdo vai retumis ieklīst Baro vētrasputns, melnspārnu vētrasputns, Persijas vētrasputns, mazais vētrasputns, bālkāju vētrasputns, Bulvera vētrasputns, Kermadeku vētrasputns un Pterodroma heraldica. Acīmredzot saistošākais salas putns ir Raundas vētrasputns. Visticamāk tas ir Trindadas vētrasputna, Kermadeka vētrasputna un Pterodroma heraldica hibrīds.

Nelielā skaitā salā ligzdo svītrainais gārnis, bet gar piekrasti un klinšainām nogāzēm pārlidojumu laikā bieži novērojams akmeņtārtiņš. Katru gadu Raundu apmeklē arī dažas citas migrējošas sugas. Tāpat manīta Maskarēnu salangāna. Laiku pa laikam salā ieklīst svītrainā ūbele un sarkanvaigu bulbuls. 1980. gados dabisku koloniju izveidoja mājas zvirbuļi. Centieni pilnībā izskaust mājas zvirbuļus un to vietā reintroducēt Maurīcijas fodijus pagaidām nav bijuši sekmīgi.

Bezmugurkaulnieki

Maurīcijas piekraste ir stipri degradēta, tāpēc krabji sastopami vienīgi dažu saliņu cilvēku pūļu netraucētās, nomaļās vietās

Geograpsus stormi Raundas piekrastē ir reti sastopama krabju suga.

Raundā atzīmēta bezmugurkaulnieku pārpilnība, kas nodrošina ar barību tur mītošos rāpuļus. Darels rakstīja, ka izdzīvojušās palmu birzītēs "mita prusaki un circeņi, vaboles, mušas un dīvaini kāpuri, kuru maksts atgādināja saldējuma konusveida turziņu; tur bija kukaiņi, zirnekļi un gandrīz visur miljoniem sīku, sarkanu smidzīšu, kas šķietami bez jebkāda mērķa tekalēja pa tufu. Alās zem sakritušajām latāniju lapām mitinājās interesanti sauszemes krabji purpura krāsā; tiem bija palsas krēmkrāsas spīles, kuras tie nemitīgi kustināja."

Pirmos rūpīgos agrīnos pētījumus 1868. un 1869. gadā veica Nikolass Paiks. Viņš aprakstīja vairāku sugu zirnekļus un triju sugu skorpionus. Pirmā apmeklējuma laikā Paiks uz palmas lapām notvēra "spoži zaļu skorpionu [ar] iespaidīgi garu asti". Tomēr suga bija kļuvusi reta, un visi turpmākie tās meklējumi beidzās nesekmīgi. Tāpat pētnieks norādīja uz gliemežu, skolopendru un zarkukaiņu pārbagātību. Uz Ipomoea pes-caprae zieda viņš noķēra vienu vienīgu biti tumši sārtā krāsā un gaiši dzeltenām joslām. Plašajā muzeja kolekcijā Paiks nespēja atrast nevienu līdzīgu eksemplāru. Tāpat viņš novēroja vienu Maurīcijā bieži sastopamu platspāri, kas acīmredzami bija atpūsta no cietzemes.

1985. gadā aprakstīta jauna sulu sūcoša bruņuts suga Asterolecianum dictyospermae, kas mitinās uz orkāna palmas. 1993. gadā Raundas un Sērpentas salā aprakstīta skolopendra Scolopendra abnormis, 1995. gadā Raundā — Rhysida jonesi un Cryptops decoratus, pēdējā no kurām iepriekš atzīmēta arī Madagaskarā.

2002. gadā aprakstīta endēma zarkukaiņu suga Apterograeffea marshallae, kas zināma no 1868. gadā ievāktās Nikolasa Paika kolekcijas. Pētnieks savulaik atzīmēja, ka tas ir parasts Raundas faunas pārstāvis. Zarkukaiņi pamatā barojas uz zilo latāniju lapām, tomēr atsevišķos gadījumos tie novēroti arī uz pudeļpalmām, kā arī Dracaena concinna un Cassaena orientalis koku lapām. Ģints otra suga, kas mitinās Reinjonā, mitinās apdraudēto orkāna palmu lapotnē. Raundā saglabājušies tikai viens šīs palmas īpatnis, kas acīmredzot rada nopietnus šķēršļus zarkukaiņu plašākai izplatībai.

2014. gadā tika atklāta agrāk nezināma sienāžu suga Odontomelus ancestrus. Tā apdzīvo atklātas palmu audzes un zālājus un nav sastopama ar veģetāciju nabadzīgās salas dzīvotnēs, tāpēc sugas kopīgais areāls nepārsniedz 1 km². Sienāži ir piemērojušies lielam rāpuļu blīvumam, un lielāko potenciālo apdraudējumu tiem rada invazīvās sugas. Acīmredzot visas šīs dažādās bezmugurkaulnieku sugas bija sastopamas arī Maurīcijas cietzemē, kur kolonizācijas laikā sākotnējie endēmie meži gandrīz pilnībā izzuduši un izmainītā veidā klāj aptuveni 1% salas teritorijas.

Vismaz līdz 1869. gadam Raundā dzīvoja liela izmēra vabole Fregates dižmelnulis, kas patlaban saglabājies tikai vienā Seišelu salā — nelielajā Fregates salā. Dižmelnuļa izmiršanas iemesls bija kokaudžu un sauso koku izzušana, uz kuriem barojās vaboļu kāpuri.

Salas piekrastē zināmas trīs sauszemes krabju sugas — bieži sastopamā Geograpsus grayi, reti atzīmētā Geograpsus stormi un kāda vientuļniekvēžu suga.

Tikai Raundā sastopama sauszemes gliemežu sugas Tropidophora fimbriata pasuga T. fimbriata haemostoma. Divas citas gliemežu sugas Quickia concisa un Gastrocopta microscopica atzīmētas arī citās Maskarēnu salās.

Aizsardzība

Edvarda Ņūtona darbība

1878. gadā Edvards Ņūtons uzskaitīja sešas Maurīcijas putnu sugas, kurām nepieciešamība aizsardzība. Piecas no tām iekļāva endēmos sauszemes putnus, bet sestā bija sarkanastes tropu jūrasputns — "Phoethon phoenicurus, Paille en Quene — Ile Ronde". Ornitologu darīja bažīgu, ka "bezprātīgi mednieki laiku pa laikam tos izšauj" un uzvēra nepieciešamību pasargāt sugu no izskaušanas. Ap 1880. gadu Raundā sarkanastes tropu jūrasputni joprojām ligzdoja milzīgā skaitā, un 1886. gadā izdota proklamācija paredzēja "droši aizsargāt jūrasputnus Flatā un Gabriela salā". Nākamā gada proklamācija bija vērsta uz sarkanastes tropu jūrasputnu aizsardzību Raundā. Tomēr putnu medības no varasiestāžu puses netika kontrolētas.

Agrīnie pasākumi

Pirmās aizsardzības aktivitātes saistāmas ar Maurīcijas gubernatora Roberta Ņūtona un zoologa Žana Vinsona darbību. 1954. gada oktobrī Ņūtons pievērsa uzmanību, ka "uzšķērsto [sarkanastes tropu jūrasputnu] kaudzes ir satraucošs skats ikvienam Raundas salas apmeklētājam". Putnu ligzdošanas periods no oktobra līdz janvārim nelaimīgā kārtā sakrita ar laika apstākļiem, kas bija vislabvēlīgākie laivinieku nokļūšanai līdz salai. Lai gan salīdzinājumā ar 1948. gadu sugas īpatņu skaits bija nedaudz palielinājies, gubernators uzskatīja, ka zvejnieki varētu pilnībā izskaust gan tropu jūrasputnus, gan vētrasputnus. 1957. gadā Ņūtons pasludināja Raundu par dabas rezervātu. Viņš pārlieku optimistiski cerēja, ka tas spēs apturēt malumedniekus. Vēl 1976. gada ekspedīcijas laikā Džeralds Darels rakstīja, ka sarkanastes tropu jūrasputni "ir pārlieku viegls laupījums zvejniekiem, kas atbrauc uz Raundu, nogalina putnus un pēc tam aizved tos uz Maurīciju, kur pārdod ķīniešu restorānos".

Vinsons no 1948. līdz 1975. gadam apmeklēja salu deviņas reizes, veicot floras un faunas pētījumus. Viņš jutās satriekts, kad 1960. un 1962. gada cikloni izgāza lielāko daļu palmu un pandānu, gandrīz pilnībā nopostīja latānijas un citas augu sugas. Vinsons uzskatīja, ka trušu un kazu izskaušana būtu vienīgais ceļš, lai saglabātu saliņas unikālos iemītniekus. Viņš apceļoja starptautiskas vides aizsardzības pārvaldes un iesniedza īpašu ziņojumu par stāvokli Raundā Starptautiskai dabas un dabas resursu savienībai. Sākotnēji vienīgie pasākumi iekļāva sporādisku kazu un trušu izšaušanu. Vinsons nomira 1966. gadā, tomēr viņa pirmie soļi pamazām sāka nest augļus. Vietējā aizsardzības pārvalde centās novērst tropu jūrasputnu medības, savukārt zālēdāju skaita samazināšana ļāva nedaudz atkopties nelielajām latāniju un pandānu audzītēm. Vinsona darbu turpināja viņa dēls Žans-Mišels. Viņš no 1966. līdz 1975. gadam vairāk nekā trīs simts stundas veltīja Raundas pētījumiem un aprakstīja rāpuļu sugas.

Starptautiskās intereses rats pamazām sāka griezties, kad, pēc valdības uzaicinājuma, 1973. gada janvārī Maurīciju apmeklēja Pasaules Dabas Fonda pirmais vadītājs Pīters Skots. Pēc viņa ieteikuma notika mēģinājumi ar strihnīnu iznīdēt trušus. Tomēr tie beidzās neveiksmīgi, jo nākamām trusēnu paaudzēm izveidojās imunitāte pret šo indi.

1975. gadu pirmos visaptverošos ekoloģiskos pētījumus veica Edinburgas Universitātes organizēta ekspedīcija. Lai uzraudzītu augāja izmaiņas, tika izveidoti vairāki pastāvīgi sektori. Šīs ekspedīcijas laikā pēdējo reizi bija novērota alu boa. Tika aplēsts augu, rāpuļu, trušu un kazu populāciju lielums. Ekspedīcija mēģināja izskaust zālēdājus, nošaujot 883 trušus un divas kazas.

Darela savvaļas dzīvnieku aizsardzības tresta darbība

Džeralda Darela vadītā ekspedīcija Raundas apmeklējuma laikā 1976. gadā

Džeralda Darela (otrais no kreisās) vadītā ekspedīcija Raundas apmeklējuma laikā 1976. gadā

1976. gadā Maurīciju, Rodrigesu un Raundas salu pirmo reizi apmeklēja Džeralds Darels un Darela savvaļas dzīvnieku aizsardzības tresta personāls. Tas ievadīja ilglaicīgu tresta aktīvu iesaistīšanos vides saglabāšanas projektā Maurīcijā. Lī Darela četrdesmit gadus vēlāk rakstīja: "Dabas aizstāvju vidū salas sirdīs ieņem īpašu vietu, un Džeraldam Darelam tās bija īpaši dārgas. Korfu, Džērsija, Maurīcija un Madagaskara iedvesmoja viņu rakstīt grāmatas un organizēt dabas aizsardzības pasākumus. Atstātais bagātais mantojums ļauj trestam iegūt atpazīstamību un attīstīt jaunu stratēģiju [..] Bēdīgais Raundas salas stāvoklis vairāk nekā pirms trīsdesmit gadiem pārliecināja Džeriju izstrādāt 'ekoloģiskās atjaunošanas' idejas."

Pirmie aizsardzības soļi skāra Maurīcijas sārtos baložus, Maurīcijas gredzenkakla papagaiļus, Rodrigesas augļedājsikspārņus un Raundu. Lai garantētu sugu izdzīvošanu trušu pārņemtajā salā, pavairošanai nebrīvē Džērsijas zooloģiskajā dārzā divās Darela vadītās ekspedīcijās tika ievākti vairāki Telfēra scinki, Bodžera scinki, Gintera gekoni un Raundas boa. Pēc otrā salas apmeklējuma Darels rakstīja: "Pilots apmeta līkumu zemu virs salas. Redzējām tās lielo, kailo, izkaltušo kupri un kāda krātera kraujas malu... aizkustinošā plānā palmu josliņa stiepās kā bāli zaļš pusmēness kuprim ap vienu malu, bet pašā virsotnē rēgojās lieli sairdināta tufa strēķi. Šķita bezmaz neticami, ka pat tagad, kad sala praktiski jau beigusi dzīvot, tā tomēr vēl noder par mājokli tik daudziem radījumiem un augiem; un vēl jo neticamāk šķiet tas, ka sešas no turienes sugām nav sastopamas nekur citur pasaulē. Kad cēlāmies arvien augstāk un sala tirkīza krāsas jūrā saruka pavisam maziņa, es cieši apņēmos, ka jādara viss iespējamais, lai to glābtu."

Plašā atskaitē, kas veltīta Maurīcijas pirmai ekspedīcijai, Darels par Raundas salas apmeklējumu piezīmēja: "Galvenā salas problēma ir kazu un trušu postošā darbība [..] Raundas salu ir iespējams pasargāt, ja tiks izskaustas kazas un truši. Mēģinājums tos izšaut cieta neveiksmi. Centieni īstenot indēšanas kampaņu pieredzēja iejaukšanos no sabiedrības puses (labu nodomu motivētas, bet maldinātas), un patlaban ir apturēta. Es ceru, ka, atgriežoties Maurīcijā, trests ar Maurīcijas valdības palīdzību varēs izstrādāt metodi, kas ļaus atrisināt problēmu un saglabāt salas bioloģiski unikālo vidi."

Tresta vadībā 1979. gadā Raundu atbrīvoja no kazām, 1986. gadā triju mēnešu operācijas laikā — trušiem, ļaujot salai pamazām atkopties. 1988. gada ekspedīcijas laikā tika izstrādāts pirmais Raundas aizsardzības darbības plāns.

1989. gadā Darels gadagrāmatā rakstīja: "Īpaša uzmanība tiek pievērsta Raundas salai. Trests vada šīs ārkārtīgi interesantās Maskarēnu salas glābšanu un atveseļošanu. Pēc ievesto kaitēkļu izskaušanas parādījusies cerība, ka sala tiks atjaunota un pamazām atgūs izskatu, kāds bija 18. gadsimta sākumā. Tas būs lēns process, tomēr lauka pētījumos mēs esam ievākuši vērtīgu informāciju, kas var būt noderīga visā pasaulē salās, kuras atrodas tikpat bēdīgā stāvoklī".

Grāmatā "Šķirsta jubileja" (angliski izdota 1990. gadā) Darels šādi apraksta salas stāvokli gadu pēc trušu izskaušanas:

"Nekur nebija ne miņas no trušiem... bija redzams, ka krunkainā, saplaisājusī un noplicinātā Raundas salas zeme jau pārklājusies ar trauslu, zaļu jauno dzinumu kārtu. Salai tika dota otra izdzīvošanas iespēja."

Tresta izpilddirektore Leslija Dikija pēc Raundas apmeklēšanas 2018. gadā rakstīja: "Mūsu darbs skar salas visā pasaulē. Jūs varat redzēt Darela projektu plešamies no Floreanas Galapagu salās, Montserratas un Sentlūsijas Karību jūrā līdz Madagaskarai un Maurīcijai Indijas okeānā un Sumatrai Dienvidaustrumāzijā. Vēl jo vairāk, mēs dzīvojam Džērsijas salā, tamdēļ salas pulsē mūsu asinīs. Neapšaubāmi, mēs esam salinieki [..] Mēs uzturējāmies Raundā divas neatkārtojamas dienas un naktis un redzējām dabiskās veģetācijas un endēmo rāpuļu komūnu sekmīgu atjaunošanu [..] Vērojām apmierināti čāpojam pārvietotos Aldabras bruņurupučus, kas kalpoja apkārtējai videi kā dzīvi, elpojoši inženieri. Bija iepriecinoši redzēt, kā savulaik kailā klints lēnām atkal kļūst par funkcionējošu ekosistēmu."

Maurīcijas savvaļas fonda darbība

Mūsdienās par Raundas aizsardzību gādā Maurīcijas savvaļas fonds

Maurīcijas savvaļas fondu izveidoja pēc Džeralda Darela iniciatīvas 1984. gadā. Attiecībā uz Raundu fonds izvirzīja trīs pamatmērķus:

• Atjaunot salas palmu un cietkoku audzes un bruņurupuču ganību augāju.
• Aizsargāt apdraudētos augus un dzīvniekus.
• Izmantot salu kā patvērumu apdraudētām Maurīcijas augu un dzīvnieku sugām, kā arī par avotu rāpuļu un jūrasputnu ieguvei, lai atjaunotu citas ekosistēmas.

Fonda īstenotie pasākumi iekļauj:

• Invazīvo sugu kontrole: strikti karantīnas pasākumi, kas novērstu svešzemju sugu ievazāšanu, problemātisko sugu kontrole un izskaušana un izravēšana apstādītās platībās.
• Augsnes erozijas pētīšana, dzīvotnes atjaunošana un reto sugu aizsardzība.
• Pētījumu stacijas atjaunošana, lai uzlabotu tās kapacitāti.
• Mežu atjaunošana: mežu stādīšana un kopšana, reto vietējo sugu pārstādīšana un piemērotas dabiskās vides atjaunošana, lai reintroducētu vietējo faunu.
• Ekosistēmas izveidošana, kas ļautu piesaistīt putnus, rāpuļus un bezmugurkaulniekus.
• Apdraudēto rāpuļu un jūrasputnu populāciju uzraudzība.
• Analogu zālēdāju (bruņurupuču) ieviešana un uzraudzība, lai kontrolētu zālaugus.
• Projekta publiskas apspriedes un plašsaziņas līdzekļu iesaistīšana.

Invazīvo sugu kontrole

Starp 1990. un 1998. gadu notika regulāri fonda organizēti izbraucieni uz salu, lai iznīdētu potenciāli invazīvos augus. Pirmkārt tie bija Desmanthus virgatus un Desmodium incanum. 1998. gadā šo abu sugu izskaušanas pasākumus pārtrauca, uzskatot to par neizpildāmu pasākumu.

2000. gadā Raundā vairākās vietās atklāja Chromolaena odorata — Rietumu puslodes augu un vienu no problemātiskākajām invazīvām sugām aizsargājamos Āfrikas lietusmežos. Augus izravēja, ierobežojot tā tālāku izplatīšanos. 2020. gadā tika izravēts 1781 pieaudzis šīs sugas augs un 4235 stādiņi. Pūles bija attaisnojušās, un 2021. gadā tika atklāti un iznīdēti jau tikai 109 pieauguši augi un 15 stādiņi. 2006. gadā salā tika konstatēts jau pieaudzis citas ārkārtīgi invazīvas nezāļu sugas Mikana micrantha stāds. Sugas augšanas ātrums labvēlīgos apstākļos var sasniegt 80—90 mm diennaktī, nomācot pat krūmus un kokus. Stāds tika noslāpēts karstumā zem biezas melnas plēves, daži jaunie asniņi izravēti, un šis augs salā vairs nav bijis novērots.

Par draudu rāpuļu, putnu un augu populācijām var kļūt arī invazīvās dzīvnieku sugas. Salu sasniegt tie spētu vienīgi nepiesardzīgu vizīšu reizēs vai gadījumā, ja netālu no salas notiktu kuģa avārija. Tā, piemēram, blakus esošajā Flatas saliņā ievazātais Āzijas mājas cirslis aptuveni gada laikā pilnībā izmedīja visu saliņai endēmo oranžastes scinka populāciju. Līdz Raundai pagaidām nokļuvis vienīgi parastā mājas gekona parstāvis, kurš tika nonāvēts. Mājas gekoni ir ļoti agresīvi pret Nactus ģints sugām, un tā invāzija spētu izraisīt Darela nakts gekonu izzušanu. Žurku un citu grauzēju nokļūšana salā varētu kļūt par iemeslu trauslās ekosistēmas sabrukumam, kā tas noticis Maurīcijas cietzemē un citās saliņās. Tāpat plēsēji samazinātu putnu skaitu un ietekmētu augstvērtīgā gvano mēslojuma krājumus, kas negatīvi atsauktos uz augsnes auglību un bezmugurkaulnieku faunu.

1993. gadā pirmo reizi veica plašu Raundas vētrasputnu novērošanu, kopumā apgredzenojot vairāk nekā 250 putnu. Tika ievākti Raundā un citās saliņās dzīvojošo rāpuļu DNS paraugi. Rezultātā bija izdalīta atsevišķa nakts gekona Raundas pasuga. Tajā pat gadā tālāku attīstību ieguva visaptverošs piekrastes saliņu aizsardzības plāns. Darbības rezultātā, piemēram, Ganerskveinā tika izskaustas pelēkās žurkas un Indijas zaķi, Gabriela salā — melnās žurkas, Flatā — peles un melnās žurkas, Rodrigesā 1995. gadā kaķi.

Sugu aizsardzība

Raundas aizsardzību nevar aplūkot izolēti no pārējām Maurīcijas piekrastes saliņām. Apdraudēto sugu pasargāšanai tās tiek uzlūkotas kā papildus dzīvotnes. Tajā pašā laikā šīs saliņas var kalpot par avotu, kur iegūt jaunus īpatņus atjaunošanas darbībai Raundā. Tā, piemēram, Psiadia arguta no Gabriela salas tika izmantots kā viens no "pionieraugiem" veģetācijas atjaunošanai Raundā. Vienā vai vairākās saliņās gūtai pieredzei ir ārkārtīgi būtiska nozīme aizsardzības pasākumiem blakus saliņās.

Pētniecības stacijas darbība

Pētniecības stacija tika atklāta 2002. gadā salā, kas deva iespēju Maurīcijas savvaļas fondam un tās partneriem uzsākt intensīvāku darbību, lai aizsargātu un atjaunotu dabisko vidi, ierobežotu invazīvās nezāles, apstādītu lielākas platības un uzraudzītu endēmo faunu. Personāla tieša līdzdalība ļāva 2006. gadā no Lavanilas Maskarēnu rezervāta uz Raundu pārvietot vairākus Aldabras milzu bruņurupučus un Madagaskaras staraino bruņurupuci. 2007. gadā no Darela zoodārza uz salu pārveda vēl 12 katras sugas pārstāvjus. Rezultāti bija sekmīgi, un savvaļā tika izlaisti jau vairāk nekā 100 bruņurupuču.

Dabiskās vides atjaunošana un invazīvo dzīvnieku izskaušana ļāvusi uzplaukt salas rāpuļu sugām. Dažas no šīm populācijām ir pietiekami lielas, lai vairākus to īpatņus pārvietotu uz citām Maurīcijas piekrastes saliņām. Piemēram, Raundas boa ir lieliski iejutusies Ganerskveinā, bet Raundas scinks — Ganerskveinā un Egretā. Savukārt augu pārstādīšana un atgriezto bruņurupuču darbība ļauj Raundā lēnām atjaunoties tās izzudušajam krāšņumam.

Galerija

• 
  Raundas sākotnējās pētījumu stacijas fragments Darela zoodārzā
• 
  Aldabras milzu bruņurupuči Lavanilas Maskarēnu rezervātā, no kurienes daļu tās populācijas pārvietoja uz Raundu
• 
  Starainie bruņurupuči Lavanilas Maskarēnu rezervātā, kas organizēja sugas introdukciju Raundā

Literatūra

• Extinct and Vanishing Birds of the World. James C. Greenway, Jr. Dover Publications, New York. 1967. 0-486-21869-4
• Zooģeogrāfija. Nora Sloka. Rīga. Zvaigzne. 1979
• Zeltainie sikspārņi un sārtie baloži. Džeralds Darels. Rīga. Zinātne. 1981
• Ark on the Movie. Gerald Durrell. Coward-McCann, Inc. New York. 1983. ISBN 0-698-11211-3
• Flora of Mauritius and Seychelles. J. G. Baker. Asian Educational Services. New Delhi. Madras. 1999. XDH5-L7W-OUKS
• Šķirsta jubileja. Džeralds Darels. Nordik. 2003. ISBN 9984-751-12-0
• Dodo. The Bird Behind the Legend. Alan Grihault. Mauritius. 2005. ISBN 99903-38-15-9
• Lost Land of the Dodo. An Ecological History of Mauritius, Reunion & Rodrigues. Anthony Cheke, Julian Hume. T & AD Poyser. London. 2008. ISBN 978-0-7136-6544-4.
• Augu ģeogrāfija un daudzveidība. Normunds Priedītis. Apgāds Zvaigzne ABC, 2009. ISBN 978-9934-0-0829-0
• The Native Plants and Animals of Mauritius. The Mauritius Wildlife Foundation. Third edition 2014. ISBN 978-99949-38-02-5

Ārējās atsauces

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Raunda.