Jānis Graudonis
| ||||||||||||
| ||||||||||||
Jānis Graudonis (1913—2005) bija latviešu vēsturnieks, arheologs un sabiedriskais darbinieks, habilitēts vēstures doktors, Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda loceklis un Triju zvaigžņu ordeņa kavalieris.
Dzīvesgājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Jānis Graudonis dzimis 1913. gada 27. augustā Cēsu apriņķa Lazdonas pagastā, muižas kalpu Jēkaba un Karlīnas ģimenē. Mācību gaitas sācis Lazdonā, tad Sarkaņos un pēc tā jau Madonas vidusskolā, kuru absolvējis 1932. gadā.[1]
Vecāki negribēja, ka viņš turpinātu izglītību, jo viņiem vajadzēja palīga saimniecībā. Tāpēc viņš bija spiests dzīvot uz sava rēķina, lai mācītos vidusskolā. Strādāja uz būvēm, pat laida plostus lejup pa Kujas upi un tālāk pa Aivieksti līdz Pļaviņām. Vasarās lādēja vagonus, bet pa Ziemassvētku un Lieldienu brīvlaikiem gāja meža darbos Lubānas silos.[1]
Pēc vidusskolas viņam bija jāstājas ģimenes galvas vietā, jo ugunsgrēkā vecākiem aizgāja bojā visa raža un iedzīve, Jāņa tēvs, nelaimes nomākts, smagi saslima. Divus gadus kā rentnieks Jānis kopa zemi.[1]
1934. gadā aizgāja dienēt armijā, bet pēc dienesta mācības turpinājis Rīgas skolotāju institūtā, kuru absolvējis 1937. gadā. Strādājis par vēstures skolotāju vairākās Vidzemes skolās: vispirms Tūjā, no 1939.g. Ikšķilē. "Uz maniem pleciem gūlās ne tikai bērnu izglītošana vien — nācās būt par lektoru visos sarīkojumos, par kora vadītāju, arī teātra spēles ierādītāju un mācītāju, un, tā kā sieva vadīja tautas dejas, vajadzēja tās pavadīt uz klavierēm," - stāstīja Graudonis.[1]
Studijas turpinājis pēc otrā pasaules kara un 1949. gadā absolvēja LVU Vēstures un filoloģijas fakultāti. Paralēli studijām no 1947. līdz 1949. gadam bija laborants Latvijas vēstures institūtā. 1948. gadā kļuva par vēstures skolotāju Rīgas 1. vidusskolā. 1950. gadā iestājies aspirantūrā PSRS Zinātņu akadēmijas Arheoloģijas institūtā Maskavā. 1951. gadā represēts, izslēgts no aspirantūras un atbrīvots no skolotāja darba. No 1952. līdz 1955. gadam strādājis Rīgas kartonāžas rūpnīcā.
1955. gadā Graudonim atjaunotas skolotāja tiesības un iecelts par vēstures skolotāju Rīgas 2.vidusskolā. 1958. gadā kļuva par Latvijas vēstures institūta zinātnisko līdzstrādnieku. 1963. gadā Ļeņingradas universitātē aizstāvēta zinātņu kandidāta disertācija.
Jānis Graudonis bija viens no Latvijas Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības dibinātājiem un vadītājiem (1959 — 1969); Latvijas Tautas Frontes I un II kongresa delegāts, I Domes loceklis; Latvijas Kultūras fonda Daugavas komisijas vadītājs (1988 — 1999); Latvijas Zinātnieku savienības dibināšanas dalībnieks, padomes un valdes loceklis; Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdis (1992 — 1993), kā arī ieņēmis citus amatus.
Bijis Latvijas Vēstures institūta žurnāla atjaunošanas iniciators 1991. gadā.
1992. gadā Graudonis ievēlēts par Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) goda locekli, 1993. gadā apbalvots ar LZA Lielo medaļu, 1994. gadā viņam piešķirta Kultūras fonda Spīdolas balva, 1996. gadā apbalvots ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, 1997. gadā ievēlēts par Valsts emeritēto zinātnieku.
Jānis Graudonis miris 2005. gada 6. februārī.
Zinātniskā darbība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Jāņa Graudoņa galvenais pētījumu virziens bija Agro metālu laikmets Latvijas teritorijā (1500. g. p.m.ē.- 0.g. m.ē.). Publicējis ap 400 zinātnisku un populārzinātnisku rakstu, trīs monogrāfiju autors.
Vadījis arheoloģiskos izrakumus: Mūkukalna, Vīnakalna un Ķivutkalna pilskalnos, Ērgļu Jaunāķēnu, Ikšķiles Zariņu un Rumuļu, Doles Ķivutkalna, Pildas Nukšu, Jaunsvirlaukas Kakužēnu u. c. kapulaukos, Altenes pilsdrupās, Ikšķiles viduslaiku pieminekļu kompleksā. Pēdējos 25 dzīves gadus Jāņa Graudoņa galvenā interese bija Turaidas pils kompleksa arheoloģiskā izpēte un restaurācija.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 Andris Sproģis. «Ordeņa virsnieks Jānis Graudonis». www.vestnesis.lv (latviešu). Latvijas Vēstnesis, 1998-05-08. Skatīts: 2021-09-22.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
|