Dalībnieks:Peteraskeris/Smilšu kaste

Lūcija Šķēris (dzimusi 1913. gada 2 septembrī Trikātā, mirusi 2010. gada 14. jūnijā) bija agronome Latvijā un vīna darītavas vadītāja Polijā.[1]

Dzimusi Trikātā,, Zaķu mājās tēvs ??Miķelis, māte ?? Marija (dz. ??Krastiņa).

Lūcija Zaķis 1928. g. pabeidza Trikātas II pakāpes pamatskolu. Lūcija turpināja izglītību Latvijas Universitātē, jaundibinātā lauksaimniecības fakultātē. Viņa studēja Edgara Žubecka uzraudzībā, kas bija viens no pirmajiem fakultātes absolventiem. Izglītojies Tērbatā un Pēterpilī, Žubeckis bija viens no pirmajiem brīvās Latvijas agronomiem un zinātniekiem. Bēgļu gaitās Žubeckis kļuva ārkārtas profesors Bonnas universitātē, no kurienes tika izsaukts uz Kanādu, kur viņš turpināja zinātnisko un sabiedrisko darbību. Prof. Žubeckis publicēja vairāk nekā 130 zinātniskus un populāri zinātniskus rakstus un bija Latviešu Akadēmisko Mācībspēku un Zinātnieku Apvienības (LAMZA ) biedrs. https://timenote.info/lv/Edgars-Zubeckis (1989) Dr. agr. Edgars Žubeckis mira 1989g. 23. jūlijā Toronto. Izvadīšanā piedalījās 12 viņa bijušie studenti. Laiks, 26.08.1989.

Pēc studiju nebeigšanas Lūcija Zaķis uzturējās Rīgā, strādājot savā nozarē. 1943? g. Lūcija apprecēja bijušo kara lidotāju Valdemāru Šķēri un nolēma apmesties Šķēros, viņa vecāku mājās, lai pārņemtu saimniecību ar nodomu to modernizēt.

Bet kad 1944. g. rudenī krievu armija tuvojās otro reizi, atminoties Baigo Gadu, Lūcija Šķēris nolēma doties bēgļu gaitās. Kopā ar vīra vecākiem, svaini Annu Daugi un jaunpiedzimušo dēlu viņa devās ceļā ar zirga pajūgu 250 kilometru garā ceļā uz Liepāju, kur cerēja tikt pāri jūrai. Viņiem laimējās tikt uz kuģa ar latviešu apkalpi, kas neskatoties uz uzlidojumiem, pārcēla viņus Karaļaučos (Königsberg, kas pēc krievu ieņemšanas tika pārdēvēti par Kaļiņingrada). Tā kā pilsēta bija jau pārpildīta, lielu latviešu, lietuviešu un vāciešu bēgļu kolonnu virzīja tālāk Austrumprūsijā. Bēgļu gaitas tika pārtrauktas Flatovas (Złotów) apkārtnē, kad vācieši atņēma zirgu un ģimeni norīkoja darbā vācu muižā. Tur tai nācās pārdzīvot kara briesmas, kad bēgļus panāca krievu vienības, kas izrēķinājās ar pārpalikušiem vāciešu iedzīvotājiem un izvaroja sievietes neatkarīgi no tautības. Tikai pateicoties Annas Dauges krievu valodas prasmei ģimenei izdevās izvairīties no krievu zaldātiem.

Latvieši, kas spēja ātrāk virzīties uz Rietumiem, izbēga no krievu aplenkuma un nokļuva sabiedroto pārvaldē. Kā vēlāk izrādījās, to pašu ceļu gāja Latviešu Leģionāri, kuriem vāciešu militāra vara pavēlēja segt armijas atkāpšanos. Annai Daugei nāca palīdzēt grupai ievainoto latviešu karavīru, kas bija palikuši krievu aizmugurē, rādot tiem ceļu caur apkārtnes mežiem, ko viņa vēlāk aprakstīja savās atmiņās Mūsu dzīve www.latvianmemoirs.com.

Sīvākās cīņās norisa Flatovas tuvumā, kur atradās Šķēru ģimene. Skati: Vincent Hunt The Road of Slaughter: The Latvian 15th SS Division in Pomerania, January-March 1945. Hunta grāmatā atrodas karte kur atzīmētas Leģiona kara ???darbības tai apkārtnē. https://www.mvz.lv/wp-content/uploads/2015/11/IMG_0007.jpg 15. divīzijas cīņas Vilkensvaldes - Jastrovas- Landekas-Kaminas rajonā. Kādu desmit kilometru plašumā norisa bezcerīgas cīņas, kurās krita ap 5 tūkstoši latviešu karavīru. Saglabājušās ir prāvesta Kazimira Ruča atmiņas no tiem laikiem: Garīdznieks karavīra zābakos. Ieskats Kazimira Ruča gaitās latviešu leģionā. www.lsm.lv/raksts/dzive--stils/vesture/garidznieks-karavira-zabakos-ieskats-kazimira-ruca-gaitas-latviesu-legiona.a314341/

1945.g. beidzās karš un pārvaldi šajos apgabalos pārņēma poļu un krievu militārās varas. Latviešiem, kas nebija spējuši izbēgt draudēja deportācija, kas varēja beigties Sibīrijā. Gožovā (Gorzów Wielkopolski) latviešu vīrieši tika internēti ar pavēli doties ceļā uz Latviju. Tuvākā mežā tie tika nošauti un aprakti. Skati Vents Józef Skabardis https://patronite.pl/jozef.skabardis Nadwarciański rocznik historyczno – statystyczny nr 30” Gorzów Wlkp. 2023

Citādi izveidojās bēgļu gaitas Lūcijas Šķēris māsai, Valijai Albertiņš, kas ar visu ģimeni nokļuva Liepājā un tika uz kuģa kas aizveda viņus līdz Vācijas Rostokas?? (Rostock) ostai. No turienes visi nonāca Drēzdenē, kur pārdzīvoja lielo uzlidojumu, kad bojā gāja desmitiem tūkstošu iedzīvotāju un bēgļu. Skati: Bombing of Dresden https://www.britannica.com/event/bombing-of-Dresden February 13, 1945 - February 15, 1945. Pēc kara Albertiņu ģimene nonāca latviešu bēgļu nometnē Valka, kur pavadīja turpat 5 gadus, iekams saņēma atļauju izbraukt uz Kanādu, kur apmetās uz dzīvi Londonā, Ontario provincē. Bērni gāja skolās, Arija izmācījās par skolotāju un Rusiņš studēju ķīmiju Mičiganas Universitātē (Ann Arbor, MI) iegūstot doktor grādu.

Dr. Rusiņš Albertiņš pieņēma pētījuma darbu lielā naftas firmā Amoco, Napervīlē (Naperville, IL.), kur nostrādāja 25 gadus. Tajā laikā Albertiņš izvirzījās par pārzini ?? novērtējot pētījumus jauno plastisko masu ražošanā. Līdztekus Albertiņš iesaistījās sabiedriskā darbā latviešu organizācijās, ir Čikāgā, kur kļuva par latviešu skolas pārzini, ir Rīgā, kur bija viens no Okupācijas Muzeja dibinātajiem. https://okupacijasmuzejs.lv/en/news/The-Museum-of-the-Occupation-of-Latvia-celebrates-its-31st-birthday The Museum of the Occupation of Latvia celebrates its 31st birthday.

Neskatoties uz veselīgu dzīvesveidu, Albertiņš saslima ar smadzeņu vēzi (glioma). Iepriekš ar glioma bija saslimuši 12 viņa Amoco līdz darbinieku. Aizdomīgās sakarības dēļ tika uzsākti vairāki pētījumi, lai noskaidrotu, vai darba apstākļi bija par iemeslu saslimšanai. https://www.nytimes.com/1999/08/06/us/study-finds-that-rare-cancer-amoco-employees-probably-work-related-company-says.html David Barboza Aug. 6, 1999. Study Finds That Rare Cancer in Amoco Employees Is Probably Work Related, Company Says. Pētnieciskā institūta ēka Nr 503, kur Albertiņš strādāja 4 gadus, tika slēgta un nojaukta. https://www.chicagomag.com/chicago-magazine/september-2018/cancer-cluster/ Rūsiņš Albertiņš mira Napervīlē, 2000. g. 10 Novembrī, 62 gadu vecumā.

Polijā, Lūcija Šķēris, 1946. gadā iedarbināja atstāto vācu Ļipkas (Lipka Krajeńska) vīna darītavu (Schliemann Weinerei), kuru vadīja līdz pārgāja pensijā 1975 g. Tur darbu atrada ap 30 vietējo iedzīvotāju. Ievērojams bija, ka L.Šķēris spēja to darbu veikt neprotot poļu valodu, pietika ierobežota vācu valodas prasme, kuru vietējie poļu iedzīvotāji saprata. Kopā ar savu svaini, A. Daugi, L.Šķēris studēja atpalikušās vācu vīna ražošanas grāmatas. Dauge zīmēja arī pirmās pudeļu etiķetes, kas bija apgrozībā daudzus gadus. Tajā laikā, visā apkārtnē Dauge un Šķēris bija vienīgās personas ar augstāko izglītību.

Latvieši Polijā

Arī citi latvieši Polijā, kas bija izbēguši pēckara vajāšanas, pamazām atrada darbu un guva atzinību kā godīgi un strādīgi cilvēki. Viņu bērni, kas jau izgāja poļu skolas, centās iegūt augstāko izglītību un ar laiku ieņēma atbilstošas pozīcijas. Trešā latviešu izcelsmes paaudze Polijā bija pilnīgi asimilēta, ieprecoties ar cittautiešiem, bieži vien valodu pazaudējusi. Par piemēru varētu ņemt Staņislava Jaudzema, vien laika Latvijas Republikas izglītības ministra, ģimeni. Staņislavs Jaudzems https://lv.wikipedia.org/wiki/Sta%C5%86islavs_Jaudzems Viņa meita, Mārīte Kiwlenko, studēja vācu filoloģiju Poznaņā (Poznań) un kļuva par universitātes pasniedzēju, arī darbojoties latviešu valodas institūtā. Viņas dēls un meita apprecējās ar poļiem, un latviešu valodu vairs nelieto. L.Šķēris pazina apmēram 25 latviešu ģimenes, ar kurām uzturēja sakarus. Trūkst datu, cik latviešu pēckara laikā palika uz dzīvi Polijā. Nelielu skaitu latviešu bēgļu pārspēja sarkanā armija, kas atgrieza ceļu uz Rietumiem. Nav arī datu, cik no viņiem gāja bojā krievu vajāšanas dēļ, un cik tika izsūtīti atpakaļ uz okupēto Latviju. Ņemot vērā ka latvieši centās savā starpā sazināties, varētu aplēst, ka to skaits nebija lielāks par simtu. Skatot Latvijas Nacionālas Enciklopēdijas datus (Latviešu trimda pēc Otrā pasaules kara), kur uzdots, ka 1944–1945 gados Latviju atstāja apmēram 170–180 000 iedzīvotāju, kas devās uz Rietumiem, un ņemot vērā cik, nokļuva pāri Baltijas jūrai uz Zviedriju (ap 5 000), var aplēst ka vairums lūkoja sasniegt Vācijas teritorijas pa zemesceļiem. Lielai daļai no tiem vajadzēja krustot pašreizējas Polis zemes, labi ja ātrāk nekā to spēja Šķēru un nedaudzas citas latviešu ģimenes, kas netika tālāk. ++++++++++++++++++++