Vestfālenes miera līgums

Ar terminu Vestfālenes miera līgums saprot trīs 1648. gadā latīniski rakstītus un Vestfālenes pilsētās Osnabrikā un Minsterē noslēgtus miera līgumus, kas izbeidza Trīsdesmitgadu karu un Astoņdesmit gadu karu (Nīderlandes sacelšanos). Līguma rezultātā tika atzīta Nīderlandes un Šveice valstu suverenitāte, Zviedrija un Francija ieguva atsevišķus valdījumus vācu zemēs.

Spānijas un Nīderlandes līguma parakstīšana Minsteres rātsnamā 1648. gada 15. maijā

Osnabrikas miera līguma parakstu lapa ar Svētās Romas impērijas un Zviedrijas karalistes pārstāvu parakstiem un zīmogiem

Līgumu parakstīja Svētās Romas impērijas ķeizara Ferdinanda III un Spānijas pārstāvji no vienas karojošās puses, un Zviedrijas, Francijas, Nīderlandes pārstāvji no otras puses, kā arī abu pušu sabiedrotie no vairākām Svētās Romas impērijas sastāvā esošajām zemēm un brīvpilsētām (freie Reichsstadt).

Sistēmas pamatprincipi

Vestfālenes miera līgumi stiprināja valstu suverenitātes principu, kas nozīmēja, ka katras valsts iekšējie jautājumi tiek lemti bez ārējas iejaukšanās. Šie principi mainīja Eiropas politisko ainu, ieviešot ideju par valsts teritoriālo nedalāmību un suverenu starptautisko dalībnieku esamību. Šie līgumi arī stiprināja tiesisko pamatu reliģiskai tolerancei, jo īpaši attiecībā uz kristiešu konfesijām, ļaujot valstu valdniekiem izvēlēties savas teritorijas dominējošo konfesiju.

Līgumi

Ilgstošu diplomātisku sarunu rezultātā tika noslēgti trīs atsevišķi līgumi, ko vēlāk sāka uzskatīt par Vestfālenes miera līguma sastāvdaļām:

1648. gada 15. maija Minsteres miera līgums starp Spānijas impēriju un Nīderlandes Septiņu Republiku Savienību (jeb Nīderlandes Republiku),^[1]
1648. gada 24. oktobra Osnabrikas miera līgums (latīņu: Instrumentum Pacis Osnabrugensis)^[2] starp Svētās Romas impērijas ķeizara un Zviedrijas karalienes pārstāvjiem, kā arī viņu sabiedrotajiem,
1648. gada 24. oktobra Minsteres miera līgums (latīņu: Instrumentum Pacis Monasteriensis)^[3] starp Svētās Romas impērijas ķeizara un Francijas karaļa pārstāvjiem, kā arī viņu sabiedrotajiem.

Sistēmas dalībnieki

Galvenie dalībnieki bija Svētā Romas impērija, Francija, Zviedrija, Spānija un Nīderlande. Katra no šīm valstīm meklēja savu ģeopolitisko un ekonomisko interešu aizsardzību. Francija un Zviedrija vēlējās ierobežot Hābsburgu dinastijas ietekmi, kas valdīja gan Svētajā Romas impērijā, gan Spānijā. Tāpat Nīderlande izcīnīja savu neatkarību no Spānijas, kas tika oficiāli atzīta ar līgumu palīdzību.

Galvenie līguma dalībnieki

Svētās Romas impērijas imperators Ferdinands III pārstāvēja impēriju.
Francija un Zviedrija, kā arī to sabiedrotie prinči no Svētās Romas impērijas.
Spānija un Nīderlandes Republika, kas noslēdza atsevišķu miera līgumu.

Nozīmīgas delegācijas

Franciju pārstāvēja Henrijs II no Orleānas, Longvilas hercogs.
Zviedriju pārstāvēja grāfs Johans Oksenšērna.
Svētās Romas impērijas intereses aizstāvēja grāfs Maksimilians fon Trautmanzdorfs.
Spānijas delegāciju vadīja Gaspars de Brakamonte i Gusmans.

levērojamākās personības

Līguma sarunās piedalījās daudzas nozīmīgas vēsturiskas figūras, tostarp papildus politiskajiem līderiem arī diplomāti un militārpersonas. Francijas kardināls Mazarīni un Zviedrijas kanclers Aksels Uksenšērna spēlēja izšķirošu lomu sarunās, kas veicināja savu valstu intereses. Šīs figūras izmantoja sarunas kā platformu, lai stiprinātu savu valstu ārpolitisko stāvokli Eiropā.

Galvenās problēmas

Viena no grūtībām bija sarežģītā politiskā un reliģiskā situācija Eiropā^[4]. Nepieciešamība vienot dažādu konfesiju un intereses pārstāvošas valstis prasīja diplomātiju un kompromisus. Līguma noslēgšanā izšķiroša bija spēja apmierināt gan protestantu, gan katolisko valstu prasības, kas bieži vien bija pretrunā viens ar otru.

Nozīme

Vestfālenes miera līgumu sagatavoja starptautiskā Eiropas diplomātu kongresā un tas lika pamatus jaunai kārtībai Centrāleiropā, kas balstījās uz valstu suverenitātes principiem. Līdz pat 1806. gadam šie noteikumi bija Svētās Romas impērijas konstitucionālā likuma sastāvdaļa.

Vestfālenes miera līgums pirmo reizi Eiropas vēsturē formulēja jēdzienu par kristīgās ticības zaru vienlīdzību un katras suverēnās Eiropas valsts tiesībām izvēlēties sev piemērotu konfesiju. Šis līgums ne tikai pasargāja Eiropu no turpmākā postošā katoļu un protestantu kara turpinājuma, bet faktiski likvidēja Svētās Romas impērijas ķeizara vadošo lomu, kā arī mazināja Romas pāvestu varas ietekmi.