Periodiskie izdevumi

Periodiskie izdevumi jeb prese ir iespieddarbi, kas iznāk noteiktā laika posmā un kam ir vienlaidu numerācija un viens nosaukums. Tie ir vieni no senākajiem plašsaziņas līdzekļiem.

Savi periodiskie izdevumi ir valsts un pašvaldību iestādēm, politiskajām partijām, biedrībām un citām organizācijām, arī privātpersonām. Izdevēji ar preses palīdzību var veidot lasītāju uzskatus un gaumi. Pazīstamākie preses izdevumi ir laikraksti un žurnāli. Izdevuma popularitātes rādītājs ir metiens jeb tirāža — eksemplāru skaits, kādā iespieddarbs nodrukāts. Parasti izdevumam izvēlas tādu nosaukumu, kas norāda uz lasītāju mērķauditoriju.

Prese Latvijā

Laikrakstu priekštece ir „ziņu lapas” — neperiodiski izdevumi, kas vēstīja par savu laiku aktualitātēm. Sākotnēji tās tika rakstītas ar roku, bet vēlāk tās tika iespiestas. Pirmās „ziņu lapas” Rīgā ieveda no Eiropas, bet 16. gadsimta beigās izdeva arī Rīgā. Pirmais periodiskais izdevums Latvijas teritorijā bija laikraksts vācu valodā. Tas iznāca 1680. gadā ar nosaukumu „Rigische Montags (Donnerstags) ordināri Postzeitung” (latviski — 'Rīgas Pirmdienas (Ceturdienas') Parastā Pasta Avīze). 1681. gada maijā nosaukums tika nomainīts uz Rigische Novellen (Rīgas Jaunākās Ziņas).

Pirmais periodiskais izdevums latviešu valodā tika izdots 1768. gadā Igaunijā un tas bija žurnāls „Latviešu Ārste jeb Īsa Mācība no Tām Vājībām un no Šās Zemes Zālēm, ar Kurām Cilvēkus un Lopus Var Ārstēt un Izzāļot”. Žurnāls sniedza praktiskas zināšanas un ieteikumus. Pirmo laikrakstu latviešu valodā Jelgavā, 1822. gadā izdeva vācu mācītāji. Laikrakstu sauca „Latviešu Avīze” un tas pastāvēja līdz 1915. gadam. Ilgās pastāvēšanas dēļ tas pieradināja latviešus lasīt laikrakstus.

Pirmais pašu latviešu izveidotais preses izdevums bija laikraksts „Mājas viesis” (1856—1908) un tajā publicējās jaunlatvieši — pirmās latviešu nacionālās atmodas darbinieki — Krišjānis Valdemārs, Jurjāns Alunāns un Krišjānis Barons. 1862.—1865. gadā iznāca viņu veidotais laikraksts „Pēterburgas Avīzes”, ar kuru palīdzību jaunlatvieši cīnījās par latviešu tautas un valodas tiesībām. 19. gadsimta beigās izveidojās tādi laikraksti kā „Baltijas Vēstnesis” un „Dienas Lapa”. Tie bieži iesaistījās literārās un politiskās diskusijās, nereti nonākot līdz pat savstarpējiem apvainojumiem.

20. gadsimta sākumā ievērību guva saturā nopietnais un izglītotiem ļaudīm adresētais laikraksts „Dzimtenes Vēstnesis” (1907—1917) un plašākai publikai domātās „Jaunākās Ziņas” (1911—1940). Tas kļuva par masu laikrakstu, jo tas bija lēts (1 kapeika) un tā vienkāršais, tautai piemērotais saturs piesaistīja ļoti daudz lasītāju. 30. gadu beigās iespieda ap 200 000 eksemplāru.

20. gadsimta 80.—90. gadu politiskie notikumi izraisīja pārmaiņas preses pasaulē. Liela daļa padomju izdevēji pārtrauca savu darbību, bet otra daļa pielāgojās jaunajiem apstākļiem un turpināja savu darbību. Šajā laikā radās arī daudz jaunu žurnālu un laikrakstu. Mūsdienās Latvijas iedzīvotājiem ir iespēja lasīt ne tikai centrālos, bet arī pilsētu un novadu preses izdevumus. Žurnālu un laikrakstu tematiskais loks ir ļoti plašs. Savām interesēm atbilstošu izdevumu izdosies atrast gan dažādu nozaru speciālistiem, gan cilvēkiem ar visdažādākajiem vaļaspriekiem.

Pašlaik populārākie laikraksti ir „Diena”, „Latvijas Avīze”, „Neatkarīgā Rīta Avīze” un „Rīgas Balss”. Tie sniedz jaunāko informāciju par politiku, kultūru, biznesu, sportu u.c.

Atsauces

• Kļaviņa I. Lielā Latvijas Enciklopēdija. Rīga, Zvaigzne ABC 2005.