Madrides sacelšanās

Madrides sacelšanās; spāņu: Dos de Mayo
	Daļa no Pireneju kara
	; 1808. gada 2. maija sacelšanās Madridē, Fransisko Goja, 1814
Datums	1808. gada 2. maijs
Vieta	Madride, Spānijas karaliste40°25′N 3°42′W / 40.417°N 3.700°W
Karotāji
Francijas Pirmā impērija	Spānijas karaliste
Komandieri un līderi
Joahims Mirats	Pedro Velarde Santiljans †; Luiss Daoizs de Toress †;
Zaudējumi
31 nogalināti, ievainoti vai sagūstīti; 150 miruši; 31 miruši, 114 ievainoti	200 nogalināti, ievainoti vai sagūstīti; 200 miruši, 200 ievainoti, 300 sodīti ar nāvi

Madrides sacelšanās (spāņu: Dos de Mayo) bija 1808. gada 2. maija Madrides iedzīvotāju sacelšanās pret Francijas imperatora Napoleona Bonaparta karaspēka okupāciju, kas bija ievirze ilgstošam partizānu karam. Brutālā sacelšanās apspiešana un tai sekojošā Napoleona brāļa Žozefa pasludināšana par Spānijas karali izraisīja nemieru izplatīšanos visā Spānijā.

Madridē sacelšanās varoņiem tika uzstādīti vairāki pieminekļi, tostarp kritušo par Spāniju piemineklis.

Vēsture

1808. gada 23. martā Napoleona karaspēks ieņēma Madridi. Karalim Karlosam IV nācās atteikties no troņa par labu savam dēlam Fernando VII, bet Napoleons abus ievilināja Francijas teritorijā un aizturēja. Franču komandiera Joahima Mirata mēģinājums izraidīt no valsts Karlosa IV meitu un jaunāko dēlu izraisīja tautas sacelšanos Madridē, kas tika apspiesta pēc vairāku stundu sīvām ielu cīņām. Vāji apbruņotie pilsētnieki iesaistījās ielu kaujās ar franču karaspēku. Mirats izsludināja karastāvokli un lielāko daļu karaspēka ieveda pilsētā, kur sākās sīvas kaujas. Pakāpeniski Francijas karaspēks ieguva kontroli pār pilsētu, un kaujās gāja bojā simtiem iedzīvotāju.

Pēc sacelšanās apspiešanas sekoja bargas represijas. 2. maija vakarā Mirats izveidoja militāro tribunālu. Tribunāls piesprieda nāvessodus visiem, kas tika sagūstīti ar ieročiem. Tajā pašā dienā izdotajā rīkojumā Mirats rakstīja: "Madrides iedzīvotāji, kas ļāvuši sevi maldināt, ir nodevušies sacelšanās un slepkavībām. Ir izlietas franču asinis. Tas prasa atriebību. Visi tie, kas tika arestēti nemieru laikā ar ieročiem rokās, tiks nošauti." Visas publiskās sapulces tika aizliegtas, tika izdots rīkojums nodot ieročus Francijas iestādēm. Desmitiem sagūstīto pilsētnieku 2. un 3. maijā izpildīja nāvessodu.

Francijas okupācijas iestādes cerēja, ka viņu straujās un brutālās represijas parādīs iedzīvotājiem, ka viņi ir Spānijas saimnieki, taču patiesībā sacelšanās deva spēcīgu stimulu pretestībai. Turpmākajās nedēļās un mēnešos bruņotu demonstrāciju skaits pret frančiem sāka pieaugt. Ar 2. maiju sākās Pireneju karš.

Atsauces

↑ Glover, Michael (2003). The Peninsular War 1807–1814. Penguin Books. ISBN 0-14-139041-7.
↑ Chandler, David (1966). The Campaigns of Napoleon. Weidenfeld and Nicolson. ISBN 978-0025236608. Retrieved 29 April 2021.
↑ ^3,0 ^3,1 Esdaile, Charles J. (2003). The Peninsular War. Palgrave MacMillan. ISBN 978-1403962317. Retrieved 29 April 2021.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Madrides sacelšanās.
Notikumu apskats spāņu valodā
Napoleon's Total War

[1] Glover, Michael (2003). The Peninsular War 1807–1814. Penguin Books. ISBN 0-14-139041-7.

[2] Chandler, David (1966). The Campaigns of Napoleon. Weidenfeld and Nicolson. ISBN 978-0025236608. Retrieved 29 April 2021.

[esdaile-charles-j-2003-the-peninsular-war-palgrave-macmillan-isbn-978-1403962317-retrieved-29-april-2021-3] 3,0 ^3,1 Esdaile, Charles J. (2003). The Peninsular War. Palgrave MacMillan. ISBN 978-1403962317. Retrieved 29 April 2021.

[1]

[2]

[3]