Klēts

Klēts latviešu tradicionālajā viensētā ir savrupi celta ēka lielākoties pārtikas un ikdienā nelietojamā apģērba uzglabāšanai, tomēr klētī mēdza glabāt arī dažādas citas mantas. Nereti tās tika izmantotas arī kā guļamtelpas — galvenokārt vasarās.

1767. gadā Kuldīgas pagasta „Dižlīķos” celta divtelpu klēts ar stabotu lieveni Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejā

Ap 1790. gadu Līgatnes pagasta „Jaunkārbās” celta divtelpu (dvīņu) klēts Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejā

Vēsture un attīstība

Klēts rašanās ir cieši saistīta ar lauksaimniecības attīstību un nepieciešamību uzglabāt izaudzēto produkciju. Latvijā senākās klētis ir konstatētas arheoloģiskajos izrakumos Mežotnes pilskalnā 10.—13. gadsimta slāņos. Ir tikuši atrasti apcirkņi ar pārogļotām graudu atliekām. Viduslaikos un Jaunajos laikos klētis bija vientelpas celtnes, kas celtas no kaķētiem skujkoku apaļbaļķiem, kas savienoti krusta pakšos. Klēts parasti tika novietota dzīvojamās ēkas tiešā tuvumā pie piebraucamā ceļa. Nereti vienā sētā bija vairākas klētis kur katra tika izmantota savam mērķim.

Visā Latvijā bija sastopamas arī divtelpu klētis kuru senākie paraugi ir zināmi Zemgalē un attiecināmi uz 17. gadsimta otro pusi. Tās ir plānā iegarenas celtnes ar divām telpām, kas atdalītas ar starpsienu. Katrai telpai ir savas durvis. Šajās klētīs vienā pusē tika glabāti graudi, bet otrā pusē drēbes. 18. gadsimtā Kurzemē sāk parādīties arī 3—4 telpu klētis t.s. rindu klētis, kas jau celtas novadam raksturīgajā veidā no divpusēji vai četrpusēji aptēstiem baļķiem, kas savienoti gludajos pakšos. Sākot ar 19. gadsimta beigām, atsevišķos gadījumos, zem klēts tika izbūvēts pagrabs, puspagrabs vai pat vesels mūra apakšstāvs t.s. divstāvu klētis. Latgalē nereti klētis bija apvienotas zem viena jumta ar citām saimniecības ēkām, lai gan arī tur ir sastopamas savrupi celtas klētis.

Klētis tika celtas arī Latvijas muižās, kur tās parasti ir masīvas mūra celtnes.

Klētis latviešu tradicionālajā viensētā ir arhitektoniski izteiksmīgākās celtnes. To celtniecības veids un kvalitāte nereti raksturoja arī saimniecības turību. Īpaša rūpība parasti tika pievērsta durvīm, to krāsojumam un virām kā arī lievenim. Īpaši krāšņi veidoti lieveņi sastopami Kurzemes un Zemgales klētīm. Liecības par klēts lielo nozīmību latviešu viensētā sniedz arī folkloras materiāli, it sevišķi dainas. Klētī tika glabāts tautu meitas pūrs, šeit arī nereti puisis bildināja savu izredzēto. Tāpat arī klētī bieži līdz bēru dienai tika guldīti mirušie.

Galerija

• 
  18. gadsimtā Vaives pagasta „Šķesteros” celta divstāvu klēts ar lieveni un luktu Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā
• 
  1840. gadā Jaunburtnieku pagasta „Dukuros” celta vientelpas klēts Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā
• 
  1860. gados Līksnas pagastā, netālu no Daugavpils celta klēts ar stabotu lieveni Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā
• 
  Kuršu ķoniņu ciema „Dižgaiļos” 1788. gadā celtas klēts un klēts durvju 1921. gada zīmējums

Izmantotā literatūra

• Bērziņš O. Latviešu zemnieku māju architektūra, Rīga, 1958.
• Pauls Kundziņš. Latviešu klēts arhitektūra // Senatne un Māksla.2. — R., 1940
• Pauls Kundziņš. Latvju Sēta, Stokholma, 1974
• Saulvedis Cimermanis. Latviešu tautas dzīves pieminekļi. Celtnes un to iekārta. — R.: Zinātne, 1969