Jānis Poruks

Jānis Poruks;
Personīgā informācija
Dzimis	1871. gada 13. oktobrī ; Prēdeļi, Druvienas pagasts, Valkas apriņķis, Vidzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad Latvija)
Miris	1911. gada 25. jūnijā (39 gadi); Tērbata, Vidzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad Igaunija)
Tautība	latvietis
Literārā darbība
Valoda	Latviešu, vācu
Žanri	Dzeja, proza
Augstskola	Rīgas Politehniskais institūts
	Mākslas portāls / Literatūras vikiprojekts

Jānis Poruks (dzimis 1871. gada 13. oktobrī, miris 1911. gada 25. jūnijā) bija latviešu rakstnieks un dzejnieks. Pazīstams ar darbiem "Pērļu zvejnieks", "Hernhūtieši", "Zilizana sirdsdedze" un "Dzejas".

Dzīvesgājums

Dzimis 1871. gada 13. oktobrī Druvienas pagasta Prēdeļu saimnieka mājās. Viņa bērnība bija vecāku pasargāta no grūtībām, taču tā rezultātā zēnam neizveidojās pietiekami stingrs raksturs mācībās — viņš nepabeidza aizsāktās studijas ne Drēzdenes konservatorijā, ne Rīgas Politehnikumā.^[1]

Mācījās Druvienas pagastskolā (1881—1885), Liezēres draudzes skolā (1885—1887), Cēsu pilsētas skolā (1888—1889) un Rīgas Politehniskā institūta priekšskolā (1889—1892). 1888. gadā iznāca viņa pirmais stāsts "Purvaiņos" laikrakstā "Dienas Lapa". 1893. gadā Poruks devās uz Vāciju un studēja Drēzdenes Karaliskajā konservatorijā (1893—1894). 1894. gadā Poruks izdeva savu pirmo grāmatu Die Religion der Zukunft ("Nākotnes reliģija") vācu valodā. Studijas Vācijā pārtrauca nepietiekamo naudas līdzekļu dēļ un atgiezās Latvijā.^[2]

Pēc atgriešanās Latvijā J. Poruks iestājās Rīgas Politehniskajā institūtā, kur studēja ķīmiju (1897—1899) un komerczinātnes (1901—1905). Iestājās latviešu studentu korporācijā Selonija. Strādāja laikrakstā "Mājas Viesis" un žurnālā "Mājas Viesa Mēnešraksts". Šajā laikā tapuši gandrīz visi viņa darbi. 1902. gadā apprecējies ar Ernestīne Pētersoni (1875, Cēsis – 1956, Rīga). 1902. 1903. gada 21. aprīlī viņiem piedzima meita Karmena Tatjana (mirusi 1954. gada oktobrī Grieķijā), kura vēlāk apprecējās ar grieķi Spiridonu Valavanidesu, viņu ģimenē bija dēls Jānis (dzimis 1928. gadā).^[3]

Savus darbus Poruks parakstījis ar vairākiem pseidonīmiem, tai skaitā "Nemo", "Adagio", "Parsifals".

Pēc 1905. gada vairākkārt ārstējās psihiatrisko slimību klīnikās Rīgā, Strenčos un Tērbatā. 1909.—1910. gadā dzīvoja Burtnieku namā Vecmīlgrāvī. Miris 1911. gada 25. jūnijā Tērbatas Universitātes profesora Vladimira Čiža vadītajā nervu klīnikā. Apbedīts Cēsu Lauciņu kapos, 1924. gadā viņa mirstīgās atliekas pārapbedīja Rīgas Meža kapos.

Rakstnieka Jāņa Poruka tēva brālēna dēls ir Jēkabs Poruks (1895-1963).

Darbi

Lielāka interese par Jāni Poruku radās pēc viņa nāves. Rūdolfa Egles biogrāfija par Jāni Poruku

Stāsti

"Purvaiņos" (1888), ar pseidonīmu Daimons
garstāsts "Pērļu zvejnieks" (1895),
"Sirdsšķīsti ļaudis" (1896),
"Kauja pie Knipskas", "Klusētājs", "Mūžīgais žīds" (1897),
"Asaras", "Kā Runcis kļuva par Runcē", "Nervi" (1898),
"Kukažiņa", "Rīta zvaigzne" (1899),
"Krustmātes kāzas" (1900),
"Veseli ļaudis", "Grāfs Rodenšteins", "Ubagi gada tirgū" (1901)
"Baltās drānas" (1903),
"Ērģelnieks" (1903),
"Brūklenāju vaiņags" (1904)
"Dzimtas plaisa", "Čūska" (1905),
"Zelta adata" (1906),

Eseju krājums

Die Religion der Zukunft ("Nākotnes reliģija", 1894),

Romāns

psiholoģiskais romāns "Rīga" (periodikā 1899, grāmatā 1907),

Prozas krājumi

"Sirdis starp sirdīm" (1900),
"Dzīves straumē" (1902),
"Dzīve un sapņi" (1904),
"Zelta adata" (1906),

J. Poruka piemiņas vieta Lauciņu kapos Cēsīs

Lirika

poēma "Zilizana sirdsdedze" (1905),
dzejas krājums "Dzejas" (1906).

Drāma

luga "Hernhūtieši" (1895)

Par Poruku

Ingas Žoludes romāns "Vendenes lotospuķe" (sērija "Es esmu..."). Rīga: Dienas grāmata, 2021.^[4]
Viestura Vecgrāvja monogrāfija "Pie augstā loga". Rīga: Dienas grāmata, 2023.^[5]